Lost

Pirms pāris gadiem, augstu gaisā, kaut kur virs Eiropas dienvidiem, iedegās sarkanā drošības jostu lampiņa un lidaparātam, bīstami kratoties, mana mamma priecīgi sāka stāstīt, ka viņa vēlētos piedzīvot lidmašīnas avāriju, ar noteikumu, ka viss beigtos veiksmīgi un galu galā visi pasažieri varētu nošļūkt pa dzelteno slidkalniņu uz kādas vientuļas salas. Tobrīd man likās, ka vodka debesīs laupa cilvēkiem veselo saprātu un izbrīnā bolīju acis. Kādu laiku pavadīju uzskatot, ka mana pašas māte ir izkūkojusi prātu, taču tagad šis mazliet pārgalvīgais sapnis man šķiet pavisam pašsaprotams. Kuram gan tādi nav - es klusībā sapņoju kādu rītu pamosties Las Vegasā netīšām apprecējusies ar svešinieku, mana draudzene vēlētos ar mašīnu iebraukt upē, protams, ar noteikumu, ka izglābsies, kursabiedrs gribētu, lai viņu vajā sērijveida slepkava, kāds teica, ka labprāt zinātu kāda gan ir sajūta nogalinot citu cilvēku vai padzīvot uz vientuļas salas, bez pārtikas, mājvietas, elektrības, kāds cits vēlētos nolēkt no augstceltnes jumta, piecelties un iet tālāk, vien lai izbaudītu lidojumu. (Laikam vajadzētu padomāt cik tieši liela ir televīzijas ietekme uz mūsdienu sabiedrību). Kāre pēc emocijām , adrenalīna, sviedriem un bailēm, ko nespēj dot mūsu ikdienas gaitas piemīt ikvienam. Citi metas izbaudīt ekstrēmos sporta veidus, lec ar izpletņiem, kāpj kalnos, citi izaicina likteni savādāk, piemēram, apzināti rīkojot skandālus vai greizsirdības scēnas pārāk miermīlīgās attiecībās, citi lieto narkotikas, vēl kāds apceļo pasauli ar autostopiem. Piedzīvot neiespējamo, pēc tam doties ikdienas gaitās tādam pašam, bet tomēr citādam - tā ir tikai vēl viena variācija klasiskajam latvieša sapnim pierādīt sevi tālu prom un atgriezties mājās - gudrākam, pieredzējušākam un pieaugušākam.

***

Āfrikas nekurienes nometnē ausa jauna diena. Kā jau ziemas mēnešos rīti bija vēsi, bet izlīst no siltās segas apakšas kļuva arvien vieglāk, par spīti tam, ka ar katru nakti miegam atvēlēto stundu skaits arvien saruka. Kā jauniesauktais armijas kareivis es iemācījos aptuveni divu minūšu laikā apģērbties, izmazgāt zobus, kaut ko izdarīt ar matiem, noskalot seju un jau sēdēt pie brokastu galda, nepacietīgi trinoties un uzplijoties ar jautājumiem, kādi ir mūsu šodienas lielie plāni. Pārsteidzoši cik dažādas var būt dienas tik ierobežotā teritorijā, savukārt, dzīvojot pilsētā, kur iespējas ir vairāk kā saprašanas cilvēki vēl atļaujas paziņot, ka piedzīvo tā saucamo ikdienas rutīnu. Mūsu piedzīvojumu meklētāju pulciņš jau atkal bija samazinājies un ziloņa pēdas turpinājām dzīt vien četratā. Gluži tāpat kā bērnu dienās, lai ceļu padarītu par aizraujošu spēli, sadalījām lomas – kādam tika Džeimss Bonds, kādam krokodilu mednieks, kādam Lara Krofta. Mēs varējām būt, kas vien vēlamies, bet apbrīnojami viegli šoreiz bija būt sev pašam. Katrā sabiedrībā mēs apzināti vai neapzināti spēlējam kādu lomu, lai pielāgotos, iekļautos vai arī vienkārši tāpat, bet divu latviešu studenšu, augstdzimuša mednieka un Tarzāna prototipa kompānijā šīs maskas nebija nepieciešamas.

Kā ierasts džips traucās pa nelīdzenajām džungļu ieliņām, līdz kāds no melnādainajiem pavadoņiem ar dzīvniecisku reakciju nokliedzās, ka jāapstājas, sekosim šīm pēdām. Todien gaiss bija sasilis neierasti karsts un nolēmām, ka daudz nestaigāsim, jo vakardienas kokteiļi vēl lika par sevi manīt. Randiņš ar šoferi tika norunāts aptuveni pēc stundas. Tā kā nekāds garais pārgājiens netika ieplānots, līdzi paķērām vien pāris ūdens pudeles un laiski soļojām iekšā divus metrus garajā, sausajā zālē. Pēc piecām minūtēm viss jau krita uz nerviem, zāle sitās sejā, saules stari karsēja pieri, bija krietni jāpapūlas, lai ieraudzītu priekšā esošo cilvēku, rokas drīz vien greznoja asiņainas rētas, bet mēs tikai soļojām un nekādas pazīmes neliecināja, ka tas kādreiz beigsies. Pēc laika posma, kas jau pavisam noteikti bija garāks par vienu stundu mēs nonācām kāda ceļa malā. Smaids ātri vien nodzisa, kad pamanīju visu pārējo sejas izteiksmes – nu mēs bijām malu mednieku svešā teritorijā un it neviens nesaprata kā gan tas gadījies. Tika izrēķināts, ka mašīna no mums atrodas vismaz piecu stundu gājiena attālumā un mums ir palikušas četras mazās ūdens pudelītes. Neticēsiet, bet džungļu vidū tā nebūt nav patīkamākā vēsts.

Reiz divas jaunas un dumjas apmaldījāmies Parīzē. Arī tonakt divpadsmit stundu naksnīgie klejojumi pa mazajām ieliņām neiztika bez piedzīvojumiem un dzīvībai gana bīstamām situācijām, taču tur rītam austot vismaz bija kafejnīcas, kur uz bēdām kaut ko uzēst, un cilvēki, kam kaut ko pajautāt. Šoreiz mums bija vien daudz koku apkārt un ļoti aptuvena nojausma par to, kur gan mēs atrodamies. Vienmēr esmu zinājusi, ka vīrieši ir krietni gudrāki, apķērīgāki un loģiskāk domājoši par sievietēm, tāpēc izbaudīju mirkli „esmu apmaldījusies nekurienē”, lai koka ēnā izpīpētu cigareti un paslinkotu. Ar ļoti pārliecinātu sejas izteiksmi mūsu profesionālais mednieks lika ceļu turpināt un to mēs arī darījām, prātīgāku nodarbi šādā situācijā nevarētu izgudrot. Šī noteikti bija pati nogurdinošākā pastaiga manā dzīvē, tās laikā es, manuprāt, kļuvu par augstas klases pēddzini un patiešām pirmo reizi iemācījos vienkārši izslēgt prātu, kas man nekad nebija padevies jogas nodarbībās. Stundām mēs soļojām, atgaiņājām zarus, rāpāmies lielākos un mazākos kalnos, šļūcām no tiem lejā, iztukšojām visus ūdens krājumus, līdz pārmocījušies un pārguruši nonācām izžuvušas upes grīvā. Savā prātā jau biju paspējusi izfantazēt kā mēs gluži kā indiāņi kurinām ugunskuru un ceļam koka būdiņas, kur pārlaist nakti. Vienmēr grūtās situācijās es iztēlojos, ka tā ir kāda filma vai spēle, kur esmu galvenā varone, šīs pastaigas laikā man pat lēnām sāka izbeigties sižeti, kad pēkšņi mēs visi kā uz burvju mājiena sastingām, lai desmit metru attālumā no mums ļautu upes grīvu šķērsot diviem ziloņu jaunekļiem. Vienā acumirklī it neviens vairs nebija noguris vai nomocījies, acīs atgriezās dzirksteles, rokas un kājas atguva spēku – ja ir divi, tad netālu noteikti ir vēl, jo līdz šim visus ziloņus bijām redzējuši vien tusnījam ceļmalā pa vienam.

Kāpām augšā upes stāvajos krastos, bet tur mūs pārsteidza kārtējais divus metrus garais mauriņš. Ar pērtiķa cienīgu izveicīgu pāris sekunžu laikā viens no pēddziņiem jau tupēja koka galotnē un rādītājpirkstu norādīja uz mums neredzamiem objektiem. Sirdis salēcās, jo sapratām, ka viņš skaita ziloņus, kas atrodas no mums maksimums piecpadsmit metru attālumā. Klusi kā pelītes mēs slīdējām tālāk, līdz acīm pavērās klajums, kur savā nodabā ganījās sauszemes lielāko zīdītāju ģimenīte. Smadzenes drudžaini apstrādāja informāciju – milzīgs zilonis tikko nogāza koku, afrikānis pārbaudīja vēju, kurš šajā brīdī bija krietni labvēlīgāks ziloņu klanam nekā mums, mana ceļa biedrene ir nekustīgi pieplakusi aiz koka stumbra, ja ziloņi mūs pamanīs , mēs nomirsim. Vienu acumirkli, kurā it neviens neatļāvās pat ieelpot mēs sastiguši stāvējām un izbaudījām iespaidīgo dabas ainavu.

Piebakstīju trīcošajai draudzenei pie pleca un ķiķinot iečukstēju ausī – „Paskat, tas viens uz mums skatās..”. Tik tiešām nikni saraucis pieri uz mums blisinājās acīmredzami neapmierināts milzenis. Nepagāja ne mirklis, kad jau nopietnākā tonī čukstēju – „Divi uz mums skatās..”.. „Viņi visi uz mums skatās...”

***

Es vēlētos kaut tobrīd būtu redzējusi šo džungļu ainu no malas. Astoņi mazi cilvēciņi, četri melni, četri balti, pārakmeņojušies un pazaudējuši valodu, un pretim trīs neiedomājama lieluma ziloņi. Par godīgu cīņu to būtu grūti nosaukt, jo par spīti ieročiem, skaidrs, ka pārsvars tomēr bija mājinieku pusē. Neskatoties uz iespaidīgo masu, šie dzīvnieki spēj skriet četras reizes ātrāk kā cilvēki un mēs bijām viņu teritorijā, pavisam nelūgti viesi. Sajūta, ka laiks velkas kā gliemezis parasti mūs apciemo, kad kaut ko neprātīgi gaidām, piemēram, eksāmenu rezultātus, bet sajūta, ka laiks ir apstājies vai tāda nav vispār, brīžos, kad no bailēm sirds vai pa muti laukā izlēks. Vienīgā skaņa, ko tobrīd dzirdēju bija mani neritmiski trakojošie sirdspuksti. Šī acu skatienu cīņa turpinājās vai mūžību līdz viens no pretiniekiem paspēra pirmo soli. Klusumu pārtrauca smagā soļa sitiens pret zemi, zaru brīkšķēšana un vienbalsīgs mūsu elpas vilciens. Ķermeņi arvien stāvēja nekustīgi, bet ar acs kaktiņu pamanīju kā bruņotie vīri pavisam lēnām pagriež savus ieroču stobrus kaujas gatavībā. Nākamo soli atkal spēra ziloņu komandas pārstāvis. Mūsu kājas aizvien stāvēja uz vietas, kā zemē ieaugušas, taču ķermeņu augšdaļas neapzināti attālinājās. Kad trešais bandinieks spēra savu soli, pavisam lēnām arī mēs atpakaļgaitā sākām atkāpties. Lēnām, lēnām, nezaudējot acu kontaktu ar trim ziloņu musketieriem mūsu soļi kļuva ātrāki, līdz tika dota zīme – „Skrieniet!”. Un mēs skrējām. Mūsu pozīcija šajā cīņā bija visnotaļ veiksmīga, jo varējām pazust lejā upes grīvā, taču ziloņi savu laiku mūsu vajāšanai netērēja. Kā man vēlāk paskaidroja, visticamāk, ka viņi vienkārši mēģināja pasargāt mazuli, tā kā šī dzīvnieka redze ir neticami vāja, viss, ko šie ievērojuši ir kaut kas jauns un nezināms viņu ierastajā dabas ainavā, tāpēc šie nolēmuši būt piesardzīgi. Viennozīmīgi, mums krietni paveicās, lai gan diezgan eksotiskā veidā, tomēr todien nomirt īsti negribējās. Kad bijām no nāves briesmām jau drošā attālumā, arvien trīcot kā apšu lapas, apsēdāmies ievilkt elpu, bet mūsu Krokodils Dandijs vien pajautāja – „Kādēļ gan jūs neuzņēmāt fotogrāfiju?”. Ir nu gan interesanta humora izjūta cilvēkiem. (Vēlāk gan izrādījās, ka kāds tomēr ir arī to paspējis izdarīt).

Kamēr mēs par godu izdzīvošanai, apsvērām iespēju atmest smēķēšanu, nelietot alkoholu un turpmāk vienmēr dzīvot godīgi, mednieki izdomāja, ka viņi tomēr aizies paskatīties vēlreiz, varbūt tomēr tur atrodas arī kas šaujams, atstājot mūs trijatā ar vienu afrikāni, kurš bruņojies bija tik ar vienu mačeti un priecīgi pie sevis dungoja kādu jautru meldiņu. Sēdējām upes grīvā, apstulbušas, neaizsargātas, bet ar jaunu ķeksīti sarakstā – mūs tikko gandrīz nogalināja trīs ziloņi.

Drīz vien, jautri čalodami, atgriezās arī mūsu bruņotie pavadoņi ar paziņojumu, ka, kamēr mēs tur nāves bailēs tupējām turpat krūmos esot rosījies viens ziloņu tēviņš. Vienai dienai ziloņu nu būtu gana, bet neaizmirsīsim, ka mēs vēl aizvien bijām apmaldījušies un pēc dzīves elpu aizraujošākā momenta mums bija jāturpina ceļš it kā nekas nebūtu noticis...

Crocodile Romance

Klasisks kadrs no "noskaties un uzreiz aizmirsti, par ko tur bija" romantiskajām filmām - viņa gāja pa ielu ar pilnām rokām iepirkumu maisiņu, tad kāds viņu netīšām pagrūda un viss maisiņu saturs nu bija izbārstīts visas centrālās ielas garumā. Pie sevis lādējoties, puķainā kleitā tērpusies, viņa mēģināja glābt kas vēl glābjams, tad pēkšņi pacēla acis un priekšā tupēja viņš, žilbinošu smaidu sejā, sniegdams izbirušos tomātus. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Turpmākās dienas viņi pavadīja, rokās sadevušies, klaiņojot pa pilsētas ielām un vakariņojot romantiskos restorānos, viņš dāvāja viņai ziedus un smalkas rotaslietas, mēneša jubileju viņi pavadīja Parīzē un Eifeļtorņa virsotnē atzinās viens otram mīlestībā. Pēc neilga laika sekoja melnais periods, kas ir katrā stāstā, piemēram, viņš aizmirsa pieminēt, ka ir precējies un trīs bērnu tēvs vai viņa pārvācas dzīvot uz citu kontinentu, jo tikusi pie lieliska darba piedāvājuma. Tas būtībā nav svarīgi, kādu laiku abi dzīvo katrs savu dzīvi, viņš iegrimst darbā, bet viņa vakarus pavada vienatnē tukšojot vīna pudeles un lasot grāmatas no sērijas "esmu viena, skaista un laimīga". Protams, ka pēc laika abi atkal satiekas visdīvainākajā vietā, piemēram, lielveikalā pie dārzeņu nodaļas, atceras dienu, kad pilsētas vidū uz ielas lasīja izbirušos tomātus, saprot, ka viens bez otra vairs nevar, atkal ir kopā, dzīvo ilgi un laimīgi. Un miljoniem meiteņu visā pasaulē gaida, kad kāds uzlasīs viņu saplīsušā maisiņa saturu. Šo šablonu var apstrādāt tūkstošiem variantos, taču ne velti Paulu Koelju ir rakstījis - visi mīlas stāsti ir vienādi.
Tagad es celšu gaismā Kolumba cienīgu atklājumu. Gluži nejauši esmu atradusi iemīlēšanās recepti, varbūt kādam noderēs un aiztaupīs laiku, gaidot to brīnumaino mirkli, kamēr acu skatieni sastapsies un pasaule apgriezīsies kājām gaisā. Viss, kas nepieciešams ir mazliet eksotikas, otra persona, aptuveni divas nedēļas un kāds trešais, kurš ik pa laikam izmet kādu frāzi, cik gan viņš lielisks, gudrs, gādīgs. Paskaidrošu sīkāk - atliek izrauties no ikdienas vides noskatīt potenciālo kandidātu, kopā ar viņu atrasties kādā vietā tālu prom, divdesmit četras stundas sēdēt pie viena galda, meklēt kopīgus piedzīvojumus, kopīgi doties ikdienas gaitās, taču teritorijai jābūt diezgan ierobežotai, lai nav kur aizlaisties. Darbojas nevainojami, esmu pārliecinājusies jau trīs reizes. Pirmais stāsts - astoņas dienas uz jahtas Vidusjūrā, kopīgi makšķerējot krabjus, vakariņojot mazos ostas restorānos un kopīgi beržot netīro klāju. Otrais - kūrorts vienā no mandarīnu valstīm, trīs nedēļas, vieni gaiteņi, baseina bāri, kopīgas ekskursijas. Trešais - Āfrikas medību nometne, divas nedēļas, viena ekipāža, džins ar toniku. Par to pēdējo, tie, kuri nav apveltīti ar lielu pacietību, grādīgie dzērieni procesu krietni paātrina. Galu galā, mums visiem taču ir kāds bērnības nometņu slepenais mīlas romāns, kā arī ne velti lielākā daļa vecākās paaudzes pāru iepazinušies pionieru nometnēs, spēlējušies vienās smilšukastēs vai vismaz bijuši kursabiedri.
Jāatzīstas, ka man arvien nav skaidrs, kāpēc cilvēki, īpaši šajā fantastiskajā jaunības posmā, vēlas nodarboties ar attiecību veidošanu. Divreiz pamēģināju, nesanāca un sapratu, ka otrā pusē zāle tik tiešām ir zaļāka. Es nespēju saprast kā mēs būdami jauni un skaisti, izvēlamies nevis galvu reibinošus piedzīvojumus, nezinot, kur no rīta pamodīsimies, bet gan televizoru un zemenes ar putukrējumu piektdienas vakaros. No brīvības garšas vienubrīd biju tik ļoti apreibusi, ka pārvērtos par cinisku bez sirds radījumu, bolīju acis ikreiz, kad kāda no draudzenēm paziņoja, ka šo vakaru pavadīšot divatā ar savu puisi. Sapratu, ka ir pavisam traki brīdī, kad manā priekšā bija vīrietis, kurš mani cēla debesīs un gribēja vest uz Brazīliju un iepazīstināt ar vecākiem, bet es izslēdzu telefonu un aizgāju uz ballīti, pārnākot mājās pēc trim dienām un nejūtot ne mazākos sirsapziņas pārmetumus. Mani mīļākie seriālu varoņi bija Henks Mūdijs un Bārnijs Stinsons, un katru reizi, kad bija aizdomas, ka man kāds varētu arī iepatikties, es vienkārši pārtraucu visus kontaktus. Protams, ka romantika ir jauka - mazās devās un noteikti ne divdesmit četras stundas, septiņas dienas nedēļā. Iet uz kino, kopīgi brokastot un sūtīt muļķīgas īsziņas, bet tikai līdz brīdim, kamēr kāds neizdomā uzsākt - kur tu vakar biji un kāpēc nebiji mājās, kāpēc necēli telefonu un es gribu, lai atnākot mājās no darba, kad būšu noguris, mēs kopīgi skatītos griestos. Gan jau arī tam pienāks laiks, bet lūdzu, lūdzu pēc iespējas vēlāk.
Ne velti saka, ka tie, kas vismazāk gaida... jūs jau zināt. Pēdējā lieta, ko es gaidīju atklājot Āfrikas kontinenta burvību, bija taureņi vēderā. Kad atpakaļceļā sēdējām Kenijas lidostā gaidot lidojumu, jutos kā ar bomi pa pieri dabūjusi - kā gan tas varēja notikt? Un tieši tad es sapratu, ka mana iemīlēšanās recepte darbojas. Katru dienu kopīgi brokastojot, pusdienojot, vakariņojot, dodoties medībās, izklaidējoties, smejoties vienkārši nekas cits neatliek kā iemīlēties. Protams, ka man nav ne jausmas ko tas vārds vispār nozīmē, bet sauksim šo sajūtu vispārpieņemtajos terminos. Un šeit es nevarēju izmantot parasto tehniku - aizbēgt prom un izlikties, ka nekas nav noticis. Vienmēr biju sūdzējusies, ka mīlas stāsti ir kļuvuši garlaicīgi. Iepazīšanās internetā vai pie bāra letes, vienas vakariņas, kino apmeklējums un pēkšņi jau ikdienas rutīna, dusmīga meitene, kura necieš puišu pokera vakarus, un vīrietis, kurš allaž aizmirst dzimšanas dienas, milzu scēnas par nemazgātiem traukiem, vai neatbildētu īsziņu - mans ļaunākais murgs un es jau esmu tur bijusi. Te pēkšņi kā gadījies kā ne, man priekšā stāv cilvēks, kuru varētu raksturot ar jebkuru vārdu, izņemot "normāls", klaiņo pa pasauli medīdams, prot apieties ar ieročiem, runā svahilu valodā, nošāvis četrdesmit ziloņus, kuram pilnīgi nospļauties par citu domām, krokodila zobiem izplēstu rētu rokā un cigareti zobos. Katru reizi, kad mana ceļa biedrene vilka mani uz zoba, atcirtu, ka tas ir brīvdienu romāns, lai liek man mieru. Sirdi neapmānīsi, brīvdienu romāns, bija pietuvojies ārkārtīgi bīstamai robežai. Turklāt vēl aizliegts - viņš taču bija darbā, un es maza muļķe, kas maisās pa kājām. Kā man patika spēlēt šo spēli - dienasgaismā mēģināt slēpt acīm redzamo un izlikties, ka nekas nenotiek, bet tumsai iestājoties aizmirst visus noteikumus un ļauties mirkļa vājumiem. Cilvēku un dzīvnieku pasaule ir apbrīnojami līdzīgas, vismaz pārošanās ziņā noteikti. Kādreiz man šķita, ka aiziet uz dārgu restorānu un mīlināties pludmalē mēnesgaismā ir romantiski. Tagad romantisks vakars manā izpratnē - stāvēt uz koka terases virs līkumainas Āfrikas upes un luktura gaismā vērot kā astoņpadsmit krokodili cīnās par maitas gabalu.
Tikai nelaimīga mīlestība var būt romantiska - kārtējais citāds. Jāpiekrīt vien ir, jo divas nedēļas bija viss laiks, kas mums atvēlēts. Es devos uz Eiropu, viņš palika nometnē, par spīti divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģiju brīnumiem un neierobežotajām sakaru iespējām, atvadījāmies ar vārdiem - "You never know". Skype, telefons, e-pasts, pat vēstuļu sūtīšana šoreiz nebija opcija, jo nekurienei nav adreses. Gluži kā kara laikā, arvien nespēju noticēt, ka šodien kaut kas tāds ir iespējams. Nedēļām skrienot paliek vien neaizstājamas atmiņas un arvien vairāk šķiet, ka tas bija vien skaists sapnis. Man tas noteikti bija vajadzīgs, pirmkārt, lai izārstētu savu cinismu, otrkārt, lai noticētu, ka brīnumi notiek. Es vienmēr biju tā, kas ķiķina par visiem rozā briļļu valkātājiem, bet, kad pati pielaikoju, nemaz neizskatījās tik slikti.



Visi mīlas stāsti ir vienādi. /Paulu Koelju/

Plans

Kāds plāns šai nedēļas nogalei? Nākamajai vasarai? Turpmākajiem pieciem gadiem? Esmu novērojusi, ka lielajam vairākumam ar plānošanu dikti patīk nodarboties. Nav grūti saprast kāpēc - tas liek justies pieaugušam, svarīgam, nopietnam un aizņemtam, atstāj krietni vien nopietnāka un nobriedušāka cilvēka iespaidu, galu galā arī pašam prāts mierīgāks, viss ir izplānots. Vienmēr vecāki saviem bērniem ir mācījuši - atrast savu ceļu, sakārtot dzīvi, salikt visu pa plauktiņiem. No rīta, baudot kafijas krūzi, galvā tiek pārcilātas dienas gaitas, trešdienas vakarā izlemts, kur tiks pavadītas brīvdienas, dodoties atvaļinājumā, kartē rūpīgi tiek atzīmēti apskatāmie objekti un izrēķināts cik gan stundas var atļauties pavadīt konkrētajā vietā. Ja tā ir pareizi, tad kāpēc visas skaistākās atmiņas un spilgtākie notikumi allaž gluži netīšām atgadās brīžos, kad pats plāns vairs neiet pēc plāna? Hmm.
Man bija plāns. Ļoti ērts, prātīgs, teikšu atklāti, mazliet garlaicīgs, taču pilnīgi noteikti "pareizs", jo tā redz visi teica. Tad es pārdomāju - negribu plānu, nebūs man tāda. Iezīmēju sev pāris skices - aizlidošu uz Spāniju, atradīšu darbu vasarai, atpūtīšos, atbraukšu atpakaļ rudenī. Kaut kur pusceļā pēkšņi viss mainījās. Tagad jau mums bija jauns plāns - ātri, ātri uzmetīsim aci tam Āfrikas kontinentam un tikpat fiksi skriesim atpakaļ. Un ja tā būtu noticis, tad man tagad būtu jāraksta lieliem burtiem - THE END and back to Spain. Nebiju rēķinājusies, ka arī Visumam bija savs plāns attiecībā uz mani un tajā, sīkumos neiedziļinoties, svētdienas pēcpusdienā lidmašīna, ar kuru nokļūt tuvāk reālajai pasaulei, pavisam vienkārši neatlidoja. Neticēsiet, bet tik tiešām tobrīd uz pārdzīvošanu prāts nenesās. Vai pasaulē var būt vēl labāka vieta, kur iesprūst uz nezināmu laiku, bez sakariem, telefoniem, interneta, avīzēm, lielveikaliem, kā nostāstiem apvītajā Āfrikas savvaļā? Todien caur satelīta rāciju veicu vienu zvanu, aptuveni pusminūtes garu un tas izklausījās aptuveni šādi - "Esmu Tanzānijā, satelīts, lauvas, nevaru runāt, dārgi, būšu vēlāk, viss ir lieliski, neuztraucies."
Varējām ārdīties, kreņķēties un domāt par problēmām, kuras esam atstājušas blakus kontinentā, bet... varējām arī sajūsmināties par unikālajiem saulrietiem, dzīvniekiem, vēju, mežiem, sajaukt džinu ar toniku un izbaudīt ik mirkli. Izvēlējāmies otro variantu. Sensenos laikos džins tika izgudrots kā medicīna pret malāriju. Ar potēm nodrošinājusies nebiju, tāpēc uzticējos šim brīnumlīdzeklim un jāsaka, ka iedarbojas lieliski, veselība safari idilli ne brīdi nedraudēja sabojāt. Tik ļauni kā izklausās tas arī nav - izrādās, ka malāriju pielipināt var vien cilvēks cilvēkam, tāpēc, briesmīgajam odam ir jāiekož jau saslimušai cilvēciskai būtnei, lai to kādam nogādātu. Mums apkārt bija vien ziloņi, hiēnas un leopardi, uz roku pirkstiem saskaitāmi eiropieši un pār desmit āfrikāņi, kuri veica savus darba pienākumus, tādēļ šī izdaudzinātā kontinenta tumšā puse mūsu nometnei nedraudēja.
Ja pirmās dienas, dodoties līdzi medību ekipāžām, bijām vien muļķa fona piedejotājas, kas uzdod daudz liekus jautājumus, tad ātri vieni bijām kļuvušas par pilntiesīgām komandas loceklēm. Tiku arī pie darba pienākumiem, ik rītu pulksten sešos, pametot nometni, iekārtojos savā postenī džipā, un braucamās stundas pavadīju ar acīm dzenot pēdas mūsu galvenajam mērķim - zilonim, kurš par spīti milzīgajam augumam, prot arī lieliski noslēpties. Šis darbs man padevās lieliski, taču todien sekoja arī mūsu pirmais kājāmgājiens bezceļu mežos, un mana iedzimtā neveiklība izpaudās pilnā krāšņumā ne vienu reizi vien. Brienot caur krūmiem un ērkšķiem, pukojoties par neizturamo karstumu saulē, nepamanīju koka gabalu ceļa vidū, ārkārtīgi eleganti ar seju pa priekšu, aizķēros un nokritu, dabūju pa pieri ar beisbola bumbiņas lieluma un cietuma, nenosakāmu augli, vienīgās šofera kļūdas dēļ, tieši man sejā teju ielidoja milzu baļķa gabals, ja ne mūsu profesionālais mednieks, tad pavisam droši, ka es arvien gulētu bezsamaņā. Laikam taisnība vien ir, ka sievietei nepieciešams glābējs, acis uzreiz iemirdzējās, kad džungļu ceļi ar mums izspēlēja Āfrikas versiju "Krēslas" pirmajai daļai, kur Edvards gaismas ātrumā metās glābt Bellu no automašīnas, vien mūsu gadījumā vampīrs bija mednieks un uzbrucējs bija baļķis. Pasaku tēmu turpinot - princese noskūpstīja krupi un tas pārvērtās par princi, tāpēc milzu liels bija mūsu izbrīns, kad uz krekla pēkšņi tupēja mazs vardulēns tīrā zelta krāsā. Par ko gan šis pārvērstos? Daba tik tiešām ir apbrīnojama, ko tādu nevienā zoodārzā vēl nebiju redzējusi, varžu mazulis saulē mirdzēja kā Rīgas tirgū apzeltītās mākslīgās rotas, bet tur pavisam noteikti nevarēja gadīties kāds, kurš šo varētu nopūst ar krāsas baloniņu.
Nometnē mūs baroja tik cītīgi, ka brīžiem likās, ka īstenībā mūs pašus gatavo, lai vēlāk izmantotu kā ēsmu. Arī tāpēc es īpaši izbaudīju ik reizi, kad pusdienas baudījām kaut kur meža klajumos, prom no visiem - bija palicis ļoti grūti tik daudz ēst. Taču vairāk jau tāpēc, ka tas bija tik vienkārši, bet tajā pašā laikā tikpat ekskluzīvi. Kā pamatskolas klasēs, dodoties ekskursijās, visi satupās pļavās un tiesāja līdzpaņemtās sviestmaizes, tāpat sēdējām zem koka mežā, uzklājuši mazu galdiņu un krēsliņus, gatavojām ēdienu ugunskurā, smējāmies un jokojām, bet pēc tam turpat ēnā uz pusstundu iemigām, lai mazliet pasapņotu un tad ar jaunu sparu ķertos klāt medībām. Mūsu ekipāžai todien nebija sekmējies, taču vakarā gaidīja priecīga vēsts – tas pats nīlzirga trofejas īpašnieks, nošāvis arī bifeli, tas nozīmē, ka vakariņās būs kas ļoti garšīgs un pēc vakariņām būs traka glāžu cilāšana. Un galu galā mēs taču teorētiski jau aizlidojām uz Eiropu. Kā jau minēju, plāns izgāzās, tāpēc turpinājums sekos - joprojām par manu lielo mīlestību Āfriku.

Movies

Tā taču notiek tikai maz budžeta televīzijas filmās vai Džeimsa Bonda kases gravējos - nevaldāmas pakaļdzīšanās, neiedomājams ātrums, strauji līkumi, milzu putekļu mākonis, labie pret ļaunajiem, pielādēti ieroči, tam visam fonā kaut kas no Rokija sērijas melodijām un prātam neaptveramas dabas ainavas. Privātā teritorija nekad nav bijusi joka lieta - bērnībā, kad ar brāli dalījām vienu dzīves telpu, ar sarkanu krāsu istabas vidū tika iezīmēta līnija, kuru šķērsojot pa gaisu gāja rokas, kājas un bez traumām, puņķiem un asarām tādā gadījumā neiztikt. Otram vienmēr tiek tas labākais, jaukākais, dārgākais un otra krastā zāle vienmēr zaļāka. Klasika. Gluži tāpat arī medību pasaulē, lielākais bifelis noteikti dzīvo kaimiņu teritorijā, par kuras šķērsošanu gan var iebraukt pamatīgās auzās, taču cik gan liela ir iespēja, simtiem hektāru milzīgajā platībā, sastapt vienu no trim tur saimniekošajām ekipāžām? Diezgan niecīga un galu galā, kas neriskē, tas nevinnē. Šķiet, ka mūsu ceļojuma paketē Kobras cienīga vajāšana bija jau laicīgi izkārtota.
Mājīgā būdiņa koka galotnē jau gandrīz bija gatava uzņemt nakšņotājus, pretim kokā karājās smalki pagatavotas vakariņas džungļu karalim, bet mēs kavējām laiku ar tukšām pļāpām un Marlboro Lights, kad tālumā garām nozibēja putekļu mākonis un nepārprotams motora troksnis.
Ar necilvēciski strauju reakciju mūsu PH jau bija ielēcis džipā un šoferis gāzes pedāli nospiedis līdz grīdai, un automobilis, kuram pa spēkam pārvarēt visneiespējamākos ceļa posmus, traucās pakaļ nelūgtajiem viesiem. Ar visiem spēkiem iekrampējusies sēdeklī un izmisīgi turot līdzsvaru, lai neizlidotu kaut kur pa ceļam laukā, viss par ko spēju domāt - bet tā taču rāda kinoteātrī uz lielā ekrāna! Tur arī labie puiši vienmēr noķer sliktos un sadod šiem pēc nopelniem, tā kā mēs, protams, spēlējām labo puišu komandā, drīz vien sliktie zēni bija rokā. Kas gan tas bija par skatu, šie trīcēja kā apšu lapas, kad mūsu Krokodils Dandijs devās pretim, stādījās priekšā un jau pēc pāris vienkāršiem teikumiem svešie laidās lapās, astes kājstarpē iežmieguši. Redz kā, izrādās, ka ne vienmēr vīriešiem tās dūres ir jāvicina, reizēm pietiek vien pasniegt roku, kuru pilnā garumā grezno krokodila zobu izcirsta rēta, un pasmaidīt. No sajūsmas gribējās spiegt un kliegt, bet šajā filmā tādu lomu nebija, tāpēc ieņēmām Laras Kroftas cienīgu imidžu un ar pilotu brillēm uz acīm un degunu izslietu mākoņos, vien ar skatienu pavadījām iebraucējus. Es zinu pavisam droši, ka viņi svešā teritorijā vēl ilgi neložņās.
Adrenalīna deva bijām noķēruši, bet priekšā bija vēl viens sarežģīts uzdevums. Mēs gribējām redzēt īstas savvaļas lauvas un tās gluži tik vienaldzīgi kā ziloņi vai zebras pa ceļa malu nedefilē, tādēļ tumsai iestājoties, plecu pie pleca, pieci cilvēki saspiedāmies nupat uzceltajā slēpnī, lai stundām ilgi pacietīgi gaidītu neatkarīgos savvaļas kaķus. Ieņēmuši katrs savu jogas pozu, tumsā un klusumā, tā mēs tur tupējām, aizturējuši elpu, notirpušām kājām ik pa brīdim iemetot aci pulkstenī. Pagāja minūtes divdesmit, stunda, divas, bet no lauvas ne ziņas, ne miņas, entuziasms sāka noplakt, klanījām galvas, ik pa brīdim kāds iekrācās. Kad visi pieci jau nepacietīgi gaidījām, kad gan šīs mocības beigsies, kaut kur tālumā atskanēja dobjš rēciens. Acis vēroja zvaigžņotās debesis un ausis klausījās nu jau veselu kori plēsēju, kuri sarunājās savā starpā pirms došanās nakts dzīvē. Iespējams, šis bija pats saviļņojošākais koncerts, ko jebkad esmu apmeklējusi. Lai gan tonakt lauvu tā arī neieraudzījām, vakars bija vairāk kā izdevies. Izbaudījuši darbadienas vakaru ārpus mājām, izsalkuši un noguruši devāmies nometnes virzienā, kad ceļu šķērsoja, manis jau pieminētie, savvaļas suņi. Pieci gabali, spīdīgām acīm bravūrīgi nostājās ceļa vidū un pat neiedomājās, ka varbūt viņiem tagad būtu no mums jābaidās. Runā, ka savvaļas suns ir slikta zīme, jo šie kārnie plēsēji esot īsti nezvēri, vieni no agresīvākajiem radījumiem, pat lauvas turas no šiem pa gabalu. Pēc skata nekad nepateiktu, taču jau otro nelūgto viesu parādīšanās teritorijā, krietni samazināja izredzes tikt pie iespējas novērot lielo kaķu ikdienas gaitas. Protams, ka mūsu āfrikāņiem par tādiem sīkumiem nav jāuztraucas un viens no viņiem nolēma, ka sunīšus vajag pabarot, pavisam mierīgi, paķēris gaļas gabalu, izlēca no mašīnas un uz mūsu kliedzieniem atbildēja vien ar platu smaidu - "es taču neesmu garšīgs!".
Tikpat nopietni cik dienās medījām, naktī tika tukšotas kokteiļu glāzes. Ik vakaru ierodoties nometnē izveidojās tāds kā rituāls - glāze baltā vīna un cigarete pārrunājot katra dienas notikumus, tad duša un imidža maiņa, nesteidzīgas trīs ēdienu vakariņas, līdz Galvenais dodas pie miera dodot starta signālu pagriezt skaļāk mūziku un pasūtīt nu jau krietni stiprākus dzērienus. Bāra saturu mēs tukšojām tiešām prātam neaptveramā ātrumā un sarunas kļuva arvien draudzīgākas, sirsnīgākas un patiesākas. Starp pulksten 21:45 un 22:15 katru vakaru uzpūta vēsa ziemeļu vēja brāzma, atnesot sev līdzi visdīvainākā paskata kukaiņus un insektus. Un tieši šie vakari tanzāņu mūzikas pavadībā, apgūstot dažādas svahili valodas frāzes un atvērtu muti klausoties neticamajos mednieku stāstos, man arvien rādās sapņos.


mazliet atmosfērai - http://www.youtube.com/watch?v=tJ7TD4OIc50

Shots

Atminos trīs reizes savā dzīvē, kad nodomāju - laimīgāks cilvēks vispār nevar būt. Tik ļoti šeit un tagad, tik apmierināts ar dzīvi, ar to, kas ir, nedomājot par to kā nav, smaidu līdz ausīm un to sajūtu iekšā, ka pie kājām ir visa pasaule, sirdī miers un harmonija. Par saulaino bērnību nerunāsim, jo tad tāda bija katra mīļa diena, bet mazliet vēlāk tas aizmirsās. Pirmo reizi tas notika, kad es Rīgā gāju pa ielu, mājās no salsas nodarbībām. Nekas īpašs nebija noticis vienkārši bija labi, Vecrīgā spēlēja ielu muzikanti, lija lietus un basām kājām soļoju pa bruģētajām ieliņām. Otrā reize bija pirms gada, kad mitinājos Spānijā. Mēs bijām pavadījuši burvīgu dienu savējo bariņā, ar laiviņu aizceļojuši uz kaimiņ salu, garšīgi paēduši, izplunčājušies Vidusjūrā, izbaudījuši dabīgā spa labumus un noguruši kuģojām mājup. Viļņi šūpoja kuteri, fonā skanēja mana pagājušās vasaras iecienītākā dziesma, bija pilnīga tumsa un tālumā parādījās mūsu salas kontūras un pilsētas gaismas. Trešo reizi šī neaprakstāma sajūta mani apciemoja Tanzānijā, trešajā dienā, arī bija iestājusies tumsa un džips lielā ātrumā traucās pa bedrainajiem, līkumainajiem ceļiem, es stāvēju kājās, lūkojos apkārt, matus plivināja vējš, kura smaržu, šķiet, nekad neaizmirsīšu, tad pēkšņi uz ceļa izskrēja savvaļas suņi...
Spītējot pārlieku lielai uzdzīvei ik nakti, katru rītu nepieklājīgi agrā rīta stundā mēs allaž bijām pilnā ekipējumā uz strīpas, gatavi skriet, lēkt, brist, krist, meklēt, galu galā arī medīt. Pati šaušana tik tiešām ir medību procesa visvienkāršākā daļa. Es no visa šī pasākuma izbaudīju ik mirkli, pat tos, kad gribējās pašai ņemt to ieroci savās rokās un parādīt, ko gan es domāju par viņiem visiem, kas atļaujas mūs nabadzītes tā mocīt, jo apzinājos, ka šajos mežos pavadītie mirkļi lielajam vairumam var vien sapņos rādīties. Vien klusībā baidījos par to brīdi, kad manā acu priekšā dzīvai būtnei sirdī tiks ietriekta lode un man patiešām būs jāieskatās acīs mirstošam dzīvniekam. Un tā trešajā dienā mēs devāmies pēc nīlzirga trofejas. Tā kā nometne atradās upes krastā, kur mudžēt mudžēja no šiem iespaidīgajiem zīdītājiem, tad ceļš todien nebija tāls. Lai dzīvošana būtu acij tīkamāka, tos nīlzirgus, kas mitinājās pretim mūsu teltīm nolēmām likt mierā. Piecu minūšu brauciens, divdesmit minūšu gājiens un uzgājām veselu hipopotamus kopienu. Profesionālas acis uzreiz novērtēja situāciju un izvēlējās upuri, varenāko tēviņu barā. Interesanti, ka sieviešu dzimuma pārstāves aiztikt nedrīkst vispār, jebkuram dzīvniekam. Arī tēviņiem ir savi kritēriji - jābūt tik un tik vecam, tik un tik lielam, tik un tik smagam. Tā mēs klusi, klusi tupējām krūmos, līdz atskanēja pirmais šāviens. Pusotru tonnu smagajam tēviņam ar to nebija gana, bija nepieciešami vēl divi līdz šis bija beigts un pa galam. Tā kā pirmā lode nebija liktenīga pāris minūtes mums nācās vērot varenā dzīvnieka pēdējos dzīves mirkļus. Labprāt būtu aizvērusi acis un to neredzējusi, taču tās pašas no sevis turējās plaši atvērtas. Es paguvu arī pavērot šāvēja sejas izteiksmi un tajā brīdī nomierinājos - cieņu un mīlestību pret šo dzīvnieku, ko tajā brīdi redzēju šī cilvēka acīs, neviens veģetārietis vai zaļo biedrību pārstāvis pat iztēloties nespēj. Protams, šis ir viens no, iespējams, nedaudzajiem pozitīvajiem piemēriem, bet pieņemu, ka mums paveicās. Un man ir ar ko salīdzināt, jo nometnē mitinājās arī ļaunais tēls. Sajūtas tobrīd bija dīvainas, taču no asarām vai nosodījuma ne miņas. Prieks, ka beidzot varēju izšņaukt degunu, jo līdz tam visu laiku bija jācieš klusu. Galu galā - kas gan es tāda, lai kādu nosodītu, ja cilvēkam tas sagādā prieku, tad tikai muļķis var stāties viņam ceļā. Jāpiebilst, ka šīs sugas pārstāvji ir ļoti neuzticami draugi, kad nabags mocījās, piecdesmit citi vien vienaldzīgi palūrēja vai spītīgi skatījās otrā virzienā. Brīdī, kad tas jau nekustīgs gulēja uz vietas, četrdesmit(jā, mēs saskaitījām) sastājās kolonnā un cēli aizmaršēja mazliet tālāk, nav taču viņu nelaime. Desmit līdz piecpadsmit, kā mēs nospriedām, tuvākie radi un draugi, palika turpat uz vietas un caur pieri nikni vēroja ar ko gan mēs nodarbojamies, taču brālim palīgā nesteidzās. Secinājām, ka šis ir bijis kāds bara vadonis, jo pārējie pēc nepatīkamā notikuma mierīgajā upes ikdienā, īsti nezināja kur likties. Mums apkārt notiekošie procesi prasīt prasījās tikt iemūžināti fotogrāfijās, taču mēs muļķes aparātu bijām piemirsušas automobili un nolēmām uz savu galvu iet tam pakaļ. Te pat jau tā mašīna vien ir. Topogrāfiskais idiotisms laikam ir neārstējams, jo ātri vien paguvām nomaldīties. Mūsu mērķis bija liels laukums, kaut kur tepat aiz nākamā līkuma. Drīz vien arī laukumu atradām, taču acu priekšā pavērās pavisam cita aina. Pļavas vidū slējās neiedomājami milzīgs koks, kuru kā mušas bija apsēduši cilvēka lieluma babūni. Skats iespaidīgs, pērtiķu skaits pavisam noteikti tuvu simtam un sarkanos dibenus izslējuši, divdesmit metru attālumā visi ziņkārīgi mūs pētīja. Bez melnādainajiem pavadoņiem, tā mēs tur divatā, vien ar binokli rokās, pārakmeņojušās bolījāmies šiem pretim. Un tad pēkšņi koka galotnē viens izdomāja pakustēties. Kā āboli rudenī šie vēlās no tā koka nost - un tad mēs skrējām. Manā galvā jau zibēja ainas, kur mēs nobrāztiem ceļgaliem, vēja ātrumā drāžamies caur kokiem, klupdamas krizdamas un mums pakaļ skaļi brēcošs babūnu bars.. Viss beidzās labi, viņi neko ļaunu mums nevēlēja, taču adrenalīna līmenis asinīs tobrīd draudēja eksplodēt.
Tā kā nīlzirga nošaušana nebūt nav pats sarežģītākais uzdevums, jo šie nav paši kustīgākie radījumi, tad atrakcijas sākās brīdī, kad milzenis no tā upes vidus ir jāizvelk ārā. Ko nu? Doties Āfrikas džungļos uz savu galvu nebūtu gluži prāta darbs, tāpēc trofejas kārotāju pie medījuma nogādā PH - professional hunter. Mūsējais bija pagadījies īsts Krokodils Dandijs. Bagātas franču ģimenes melnais tēls, kurš pirms divdesmit gadiem paziņojis, ka garlaicīgais ģimenes uzņēmums viņu neinteresē, jo viņš brauks uz Āfriku un būs mednieks. Kreiso roku grezno krokodila zobu izplēsta rēta un dzīves laikā no kājām notriecis četrdesmit ziloņus. Tā vietā, lai vienkārši upē sadzītu visus āfrikāņus, šis ņēma viņus palīgā un savām rokām aptuveni kilometru rullēja nīlzirgu krastā. Mēs ērti iekārtojušies uz akmeņiem, binokļiem rokā tur krastā ķērām zināmu orgasma līmeni. Un kā gadījies kā ne, medībās todien bija devies arī tas mazais pasaku tēls, kurš šaudās ar bultām. Droši vien iepriekšējo nakti arī šis bija labi uzdzīvojis, jo todien viņš šāva pa labi un pa kresi un trāpīja vairāk kārt.

Iemūžinājuši medījumu fotogrāfijās, atstājām tālāko darbu profesionāļu rokās un devāmies uz nometni, kur mūs gaidīja ļoti patīkama aina, maskavietes ar sakravātiem čemodāniem. Sliktas jau viņas nebija, tikai taisīja lielu traci, no kura visi cerēja tikt vaļā, viņām aizbraucot. Diemžēl prom devās arī kāds, kura sabiedrību jau visi bija paspējuši iemīļot, kā arī izmīlēt vienu no meitenēm kūrortsalā Zanzibārā, manis jau pieminētais ļaunais tēls. Viņš gan atgriezīsies. Lai nu kā atmosfēra mainījās par visiem simts, paēduši pusdienas visi kopā, sasēdāmies divos džipos, viens devās uz lidlauku vedot prom aizbraucējus, mums palika divi austrieši un PH. Smiekli kļuva skaļāki un joki draudzīgāki, nu mēs tik tiešām baudījām pilnīgu idilli Tanzānijas nekurienē. Atceros trīs reizes savā dzīvē, kad nodomāju - laimīgāks cilvēks vispār nevar būt. Trešo reizi šī neaprakstāma sajūta mani apciemoja Tanzānijā, trešajā dienā, arī bija iestājusies tumsa un džips lielā ātrumā traucās pa bedrainajiem, līkumainajiem ceļiem, es stāvēju kājās, lūkojos apkārt, matus plivināja vējš, kura smaržu, šķiet, nekad neaizmirsīšu, tad pēkšņi uz ceļa izskrēja savvaļas suņi...

Discovery Channel

Vai jūs zinājāt, ka žirafes guļ vien piecas minūtes diennaktī? Un nīlzirgam pirdieni nāk caur muti, kā arī šie slinķi ir vainojami pie lielākā cilvēku nāves gadījumu skaita no visiem zīdītājiem? Gepards īstenībā klasificējas kā suns, nevis kaķis? Zilonim ir švakākā redze no visiem Āfrikas dzīvniekiem? - Es arī nezināju. Bet pēkšņi es gribēju zināt visu.
Šis nebūt nebija mans pirmais ceļojums, priekš maniem gadiem varētu teikt, ka es bijusi pat nepieklājīgi daudz valstīs, bet lai vai cik aizraujošs un iespaidu pilns nebūtu brauciens, pēc divām trim dienām parasti viss nostājas vecajās sliedēs, no ceļojuma paliek vien jaukas atmiņas, piedzīvojumi, ko pastāstīt draugiem, un fotogrāfijas. (Izņēmums varētu būt vien četri mēneši Spānijā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.) Atgriežoties dzimtenē man bija jāizpilda trīs pavisam vienkārši mājasdarbi - jānoskatās filmas. Ar diviem jau veiksmīgi esmu tikusi galā, trešais ir pusceļā. Āfrika ir leģendām un nostāstiem apvīta vieta un viena no filmām ir patiess stāsts par divām lauvām - cilvēkēdājām, par tām uzņemta arī filma "The Ghost And The Darkness", kas noteikti ir ierindojusies manu visu laiku iecienītāko filmu topa pašā augšgalā. Galvā ir palikusi frāze "Africa - it changed everything I planned." Kā naglai uz galvas! Ja nemaldos nu jau ir apritējušas vismaz trīs nedēļas, kopš notikumiem, par kuriem rakstu, bet es atminos ik mirkli, kas tur piedzīvots, it kā tas būtu bijis vien minūtes desmit atpakaļ. Atceros krāsas, skaņas, smaržas, sajūtas, lai gan es noteikti neesmu cilvēks, kurš izceļas ar to spožāko atmiņu. Iespējams, ka varu sajaukt vietām dienas un notikumu secību, taču rehabilitācijas process ir ilgs un sāpīgs.
Tā bija piektdiena, 9. jūlijs, kad pulksten 05:30, nolamājusies ar visiem pasaules lamuvārdiem, tiku izvilkta no omulīgās gultas, kā izrādās, lai atklātu citu planētu. Vēl tā bija diena, kad četri cilvēki nedaudz pāri sešiem, ieturējuši ātrās brokastis, samiegojušies, bet entuziasma pilni, iekāpa safari džipā, kopā ar visu āfrikāņu komandu, kā izrādās, lai mazliet vēlāk iemīlētos. Tā bija diena, kad mēs savām acīm redzējām žirafes, zebras, ziloņus, visus iespējamos Bembija radiniekus, mazus un lielus pērtiķus, meža cūkas un vēl dažādus brīnumus un sapratām, ka tas nav kā Discovery Channel - jo šobrīd mēs esam galvenie varoņi iekš Discovery Channel. Vēl labāk, jo nav režisora, kurš diktētu kas jādara un nav kameras, kuras mūs iemūžinātu, šī diena bija mūsu un mēs atļāvāmies būt mazliet egoistiski un priecāties par to, ka tieši mums ir iespēja baudīt šo mežonīgās dabas un pilnīgas harmonijas kokteili. Par spīti krievu lēdijām, kuras ar savām nebeidzamajām intrigām mūs gaidīja priekšā, kad uz pusdienām atgriezāmies nometnē, manai pēkšņajai alerģijai un deguna šņaukšanai ik pēc trim minūtēm, no sajūsmas reiba galva un ja vien man piemistu kaut mazliet muzikalitātes, tad es todien būtu sarakstījusi vesalu dziesmu albumu. Tajā pašā dienā, kamēr vīri mežā zāģēja kokus, lai vēlāk būvētu slēpni, kā īsti puķu bērni mēs aizmigām galvas atspiedušas pret koka stumbru un es redzēju sapni, kurš piepildījās jau pēc trim dienām. Tiesa tas nebija nekāds lielais sapnis, viens no tiem gluži parastajiem, bet ļoti jaukajiem, taču skaisti tāpat - Āfrikā sapņi piepildās! Pēcpusdienu pavadījām džipā, tukšojot alus bundžiņas, vērojot kā āfrikāņi, debesīm satumstot, zibens ātrumā vienā kokā uzvilka milzīgu, aiņainu bulli, karalim vakariņām, pretējā kokā neiedomājami īsā laika posmā uzbūvējot gluži omulīgu koka būdiņu, kur slēpties lielajam, ļaunajam medniekam. Tobrīd prātā bija divas domas - nē, es nekur pēc divām dienām braukt negribu un otrā - precēšu mednieku.
Spēja adaptēties noteikti ir mana stiprā puse. Iedzīvojoties jaunajā rutīnā, momentā jokus par Ibizas go-go dejotājiem nomainīja melni jociņi par ziloņu bērēm, taču spēja tēlot, ka man patīk sabiedrība, lieta vai vieta, kura man nepatīk, gluži labi man nepadodas. Un divas dāmas no Maskavas pavisam noteikti ierindojās "ļoti nepatīk" kategorijā. Tāpēc vienkārši nerādīties acīs bija mana stratēģija, taču izrādījās, ka ne man vienīgajai šīs neizraisīja simpātijas. Pēc burvīgās dienas Discovery Channel filmēšanas laukumā, kokteiļu stunda ap ugunskuru, mūs sagaidīja ar Latvijā visbiežāk lietotajiem krievu lamuvārdiem un paziņojumu, ka meitenēm pieklājīgi pa
lūgts nākamajā dienā kopā ar vienu no austriešu kungiem, kurš medības pamet, vienkārši zust kokos. Ak vai, cik žēl.. Mācība - dažreiz ar to vien, ka esi smuka un dumja, izrādās nepietiek. Kas gan tā bija par naksniņu! īsts meksikāņu seriāls nekurienē - ir nu gan tām maskavietēm iekšas. Kad situācija un izdzertā alkohola daudzums palika bīstams, nolēmu, ka man arī būs gana un spēles laukumu pametu laicīgi, pārsteidzot pati sevi, ka labāk vēlos pagulēt un neiesaistīties notikumu epicentrā - bija taču tik jauka diena.

05:30 am

Nedaudz statistikas - pēc manu Āfrikas piedzīvoju fotoattēlu publicēšanas tādos sociālajos portālos kā draugiem.lv un facebook.com, no savu kontaktu loka mani ir izdzēsuši jau vienpadsmit cilvēki, iespējams vēl kāds, ko es neesmu pamanījusi, nerunājot par negatīvo komentāru jūru un draudu vēstulēm. Vienubrīd apsvēru domu varbūt savas drošības labad nemaz no segas apakšas vairs ārā nelīst. Jāatzīstas, ka man šāda reakcija ne prātā nebija ienākusi, jo man mednieki apkārt ir bijuši cik vien sevi atceros, ādas, žokļi, nagi, ragi, un galu galā kur tad tā gaļa rodas. Es zinu, ka "Ejiet jūs visi ****" ir vienīgā un vispareizākā attieksme, bet tieši tikpat labi es zinu, ka vismaz puse no mana jauniegūtā naidnieku loka cītīgi seko līdzi tam, ko es šeit rakstu (šajā ziņā mēs tomēr visi esam vienādi). Savādi - man nekad nav nācis prātā nosodīt kādu viņa darba, hobija, reliģijas vai aizraušanās dēļ. Kur nu vēl rakstīt tūkstošs simbolu garas vēstules par to, cik gan tas ir slikti, nepieņemami, necilvēcīgi. Vai tad visa pamatā nav būt laimīgam, smaidīgam un priecīgam - citam patīk dziedāt, citam dejot, citam līmēt, zīmēt, krāsot, citam atkal patīk medīt. Un vispār visas šīs negācijas manā virzienā ir diezgan nepamatotas, jo viss ko esmu sašāvusi ir tukša Coca Colas bundža. Diemžēl, jo šaušanai ir nepieciešama licence. Ar visu šo ievadu es mēģinu atsijāties no liekās auditorijas, jo asiņaini stāstiņi turpmākajos ierakstos pavīdēs varētu pat teikt, ka diezgan bieži, un lasīt vidēji trīs vēstules dienā par to cik gan briesmīgs cilvēks tu esi, ir vienkārši nogurdinoši. Nepārprotiet, es mīlu gan dabu, gan jaukus zvēriņus un lielie, ļaunie mednieki šīs lietas mīl vēl vairāk. Ja vien kāds man spētu paskaidrot kāpēc man ir jākaunas no manas jaunības lieliskākā piedzīvojuma.. Tad es nemaz to negribētu dzirdēt :-)

Ja ir jāizvēlas viens no diviem, vienmēr esmu ierindojusi sevi pilsētas meiteņu kategorijā. Mežonīgas ballītes vismaz piecas dienas nedēļā, cilvēku pūļi, trokšņainas izklaides vietas, satiksmes sastrēgumi, kā nekā par savām otrajām mājām es izvēlējos leģendāro Ibizas salu, kur katru vakaru iziet ielās ir tas pats, kas no rīta iztīrīt zobus. Kas jādara, jādara. (Šis gan nav tas melns vai balts gadījums, jo mežus, upes, basas kājas un dziļus laukus arī nekad neesmu smādējusi. )Radusi doties gulēt rītausmā un mosties četros pēcpusdienā es nekad nespēju sevi iztēloties lecam ārā no gultas 05:30, aunam kājās mednieku apavus un haki krāsas vīriešu apģērbā līdz pat saulrietam pavadīt dienas mežos, dzenot pēdas mežonīgiem dzīvniekiem. Interesanti pēc divdesmit gadiem atklāt, ka īstenībā pat pats sevi ne vella tu nepazīsti, jo tieši tā es darīju. Arvien mazāk stundas tika atvēlētas miegam, arvien vairāk ilgiem pārbraucieniem un klejojumiem, ložņājot pa krūmiem, ar šautenēm bruņotu vīru kompānijā, un, protams, arī vakari tanzāņu mūzikas pavadībā, tukšojot džina un tonika glāzes un klausoties neticamos mednieku stāstus bija neatņemama mūsu mazās pasaulītes sastāvdaļa.
Pie jaunā grafika mēs pieradām ļoti ātri, pirmā diena gan tika nogulēta, bet pēc visiem lidostu piedzīvojumiem, tas bija vien pašsaprotami. Pirmais, ko atceros bija milzu kultūršoks. Tu esi pamodies, visi ir prom medībās, izejot no telts priekšā upe, kur laiski savas dienas vada nīlzirgu ģimenītes, bet naktīs kā ogles spīd sarkanas krokodilu acis. Pretim soļo pārlaimīgi āfrikāņi un sveicina mūs svešā valodā un rīta kafija un cigarete tiek baudīta nevis spiedzošu spāņu ielenkumā, bet gan pilnīgā klusumā, uz koka terasītes, kas uzbūvēta virs līkumainās upes, studējot grāmatu "Āfrikas zīdītāji". Kā tagad atceros, ka tajā pašā pēcpusdienā mēs devāmies līdzi vienai no ekipāžām, aplūkot ēsmu, kur šie baro pašu karali lauvu un atpakaļceļā piecu metru attālumā no mums stalti maršēja milzu zilonis. Šis nav zoodārzs un šis nav arī safari - tas ir īsts savvaļas zilonis! Pats Galvenais metās ārā no mašīnas un ar fotoaparātu rokās skrējām visi neiedomājami lielajam dzīvniekam pakaļ. Ziloņus taču viņi redz katru trešo dienu, bet šis esot bijis rets skaistulis, vēl stundām ilgi nopietni vīri kā mazi bērni jūsmoja "Vai jūs redzējāt tos ilkņus?". Tā arī nesapratu, kas šim bija tik īpašs, nez vai arī ziloņiem tiek rīkoti īpaši skaistumkonkursi.
Kad pametu Rīgu, man pat prātā neienāca, ka man pēkšņi būs jādodas medībās, tāpēc mans čemodāna saturs bija ļoti "ibizīgs". Supermini šortiņi, ne pārāk piedienīgas kleitiņas, divpadsmit centimetru papēžkurpes, pāris peldkostīmi un tamlīdzīgas muļķības. Ar medību apģērbu mūs veiksmīgi apgādāja vīrieši, bet nu nākamā problēma - šī vairs nebija manu pusjukušo Ibizas draugu sabiedrība, un t-kreklu ar uzrakstu IloveIbiza pie vakariņu galda nebūtu prāta darbs vilkt. Likām abas galvas kopā un sapratām, ka pāris dienām ekipējums pietiek. Papēžkurpēs un spilgti sarkanām lūpām un puspliku dibenu balansēt ap ugunskuru, lai paliek manu mīļo krievu dāmu ziņā. Panika par nesagatavotību apstākļiem pāris dienu laikā norima pavisam, jo sapratu - īstenībā taču neko nevajag! Cik atkarīgi mēs esam no lietām, bez kurām tik ļoti vienkārši varētu arī iztikt. Šo rakstot man sametās kauns paskatoties apkārt uz noliktavas situāciju manā istabā. Jo brīdī, kad lēnām satumstot Āfrikas debesīm, mazgājoties bambusa dušā, bez jumta virs galvas, uz pleca nosēžas spilgti zils milzu taurenis, vairs nekas nešķita svarīgi. īsu mirkli pat noticēju, ka es prastu iztikt vien no saules un mīlestības.. vienmēr.

Full Service

Mika Džegera pirmās mīlestības Mariannas Feitfulas māte ir teikusi - labu stāstu nekad nevajag sabojāt ar patiesību. Un cilvēki viņu mīlēja viņas stāstu dēļ. Sieviete, kura lasīja mums lekciju par latvju zīmēm, savukārt teica, ka tikai skaļi izteikts vārds ir dzīvs, tiklīdz tas uzrakstīts tas ir miris un cilvēki vairs nesajūt to īsto vārda enerģiju. Ta kā esmu jau nolēmusi, ka mani vārdi līdz jums nonāks rakstveidā, tad to kādu nu enerģiju, kurš uztvers es atstāju lasītāja ziņā. Bet par to pirmo - esmu nonākusi līdz vietai, kad jāsāk domāt cik daudz patiesības būtu pieklājīgi atklāt. Interneta videi ir šī ārkārtīgi bīstamā puse - nekad jau nevari zināt, kas sēž tur otrā galā. Tas, ka esmu izdomājusi savus piedzīvojumus palaist brīvībā bija mana izvēle, bet kas tad tā būtu par izrādi ar vienu aktieri. Šajā uzvedumā ir daudz spilgtu lomu un tēlu, lielākajai daļai no tiem nospļauties ar ko es patreiz nodarbojos, bet tomēr lai kā es centīšos konkrētus vārdus un titulus neminēt, jau tagad zinu, ka man tas neizdosies. Tāpēc nepieciešamības gadījumā es radīšu savus pirmos varoņus, un katrs no tiem būs prototips kādai personai Tanzānijas džungļu nometnē, kas bija mūsu pašu mazā pasaulīte, paradīze ar elles liesmām, miera un kara osta, un būsim atklāti - viena liela gulta.
...un tā miniaturā lidmašīna nosēdās klajumā. Pēc nebeidzamo lidojumu ķēdes manas ausis bija kļuvušas pilnīgi nedzirdīgas un pēc aptuveni minūtēm piecām es zaudēju arī valodu. Vājprātīgie sajūsmas kliedzieni ik pēc līkuma neskaitās. Iesēdināja mūs milzīgajā Toyotas džipā, ar pieciem melnādainajiem āfrikāņiem un diviem šarmantiem austriešu medniekiem un traucāmies uz nometni. Klajumā jau rietēja saule, tieši tāda kā rāda filmās un iekrāsoja debesis sarkanīgi lillā toņos, mati plīvoja siltajā Āfrikas vējā, palēnām iestājās pilnīga tumsa, ceļu šķērsoja lemūru ģimenīte, iekniebiet taču man kāds, tā nav īstenība! Aizdedzinātā cigarete tā arī neskarta nokūpēja man pirkstos. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, viennozīmīgi. Šķiet, ka jau tajā brīdī sapratu, ka būšu neuzticīga savai iepriekšējajai, jau pieminētajai Spānijas salai. Un es tik pārliecināti līdz šim ikkatram, kuram nebija slinkums klausīties, deklamēju, ka esmu atradusi savu īsto un vienīgo un nav uz pasaules labākas vietas. Redz kā, ne gads neapritēja un še tev! Tas lika man saprast vien to, ka pasaule ir tik liela un ir tik daudz vietu, kur man vēl jāpabūt, tik daudz cilvēku vēl jāsatiek un jāiemīlās atkal un atkal. Ja vien ar to varētu pelnīt iztiku mana profesija būtu vārdu savienojums no lidmašīnas biļetes - world traveler.
Neliela atkāpe, lai iepazīstinātu ar šī pasākuma "skeletu". Divos vārdos - gluži tādas pašas medības kā Tanzānijā, Beļģijā ļoti augstu stāvošs vīrs, kura pilnais vārds ir vismaz tikpat garš kā Pepijai Garzeķei (turpmāk dēvēsim viņu par Galveno), mūsu izdevīgās nodokļu sistēmas dēļ rīko arī kādā Latvijas lauku rajonā Kurzemē pa ziemas mēnešiem, tur arī, pateicoties manai ceļabiedrenei, šis savienojums, kāpēc mums vispār bija tāda iespēja tur paciemoties. Arī Tanzānijā viesus-medniekus viņš uzņem jau gadiem, bet nometne, uz kuru dodamies mēs ir pavisam jauna un, ja sapratu pareizi, mūsu grupa ir tās pirmie viesi.
Ta kā otrā zemeslodes pusē patreiz skaitās ziema, tad tumsa iestājas jau laicīgi ap pulksten 18:30 ārā ir melna nakts, mēs traucamies pa prātam neaptveramiem meža ceļiem, kuriem pa vidu ik pa brīdim pagadās nelielas bedrītes, tādas 10 metru dziļas deviņdesmit grādu leņķī uz leju un pēc tam tieši tāpat uz augšu. Pirmā doma - ko nu, jāgriežas atpakaļ? Bet nē viņiem tas tāds sīkums, milzīgais safari džips bez problēmām šķērso šīs milzu kraujas, pat upi, līdz mēs līkumotās upes krastā tālumā ieraugam izgaismotu nometni. Welcome home! Un mūsu jaunās mājas ir brīnišķīgas. Prātam nepatverami, ņemot vērā faktu, ka šī nometne ir sākta būvēt precīzi mēnesi atpakaļ, kopš brīža, kad tur ierodamies - tur ir viss. Pat dušas ar silto ūdeni, pieklājīgas labierīcības, elektrība, kura ieslēdzas tiklīdz saule noriet, mīkstas gultas un pat baseins, ja nu sagribas palaiskoties. Par tādiem 21. gadsimta brīnumiem kā telefons un internets mēs aizmirsām jau pametot Dar es Salaam, paspēju vien nosūtīt vienu ziņu ar tekstu apmēram "viss ir baigi forši, braucu pie lauvām, zona nebūs, neuztraucieties". Uz visu nometni ir vien divas satelītrācijas, viena Galvenajam, otra visu medību vadītājam PH(professional hunter). Tās tiek izmantotas, lai sazinātos ar asistentu, kurš atrodas civilizācijā, klientiem, pasūtītu, ēdienus, dzērienus, organizētu mazo lidmašīnīti un tā tālāk, klasiskais "čau, kā iet, kas jauns?", kas ir pilsētas ikdienas neatņemama sastāvdaļa, tiek aizmirsts pavisam. Jāatzīstas, ka nekad nebiju jutusies tik harmoniski, tik ļoti šeit un tagad. Atklāju, ka pilnīgi mierīgi spēju dzīvot bez lūrēšanas telefona ekrānā ik pēc piecām minūtēm, bez visiem neskaitāmajiem sociālajiem portāliem, par televīziju nemaz nerunājot. Mēs pat par tādām lietām ne reizi neaizdomājāmies. Atziņa - patiesi svarīgas ziņas Tevi sasniegs neatkarīgi no tā, kur Tu atrodies, bez visa pārējā itin mierīgi var arī iztikt. Un ne jau es to izgudroju!
Ikvienam skaidrs, ka medības Āfrikā nav gluži ceļojums uz Turcijas kūrortu, tātad gluži loģiski, ka tur sabrauc vien "baigie veči". Pēc mokoši garā ceļa un pirmajiem iespaidiem galapunktā, jāatzīstas, ka ierodoties es par to pavisam aizmirsu padomāt. Biju vien informēta par Galvenā statusu, tāpēc vakariņās paklausīgi apsēdos man ierādītajā vietā, pareizi turēju dakšiņu un nazi, daudz nerunāju, atbildēju uz jautājumiem, nezin kāpēc viņiem visiem ārkārtīgi tā Ibiza interesēja, tā pavisam noteikti bija pēdējā lieta par ko tobrīd vēlējos diskutēt. Melotu ja teiktu, ka neesmu izbaudījusi smalku servisu, bet tik ļoti smalku servisu nekurienē... Skaisti klāts galds, trīs ēdieni, viesmīļi, kas Tevi apkalpo un sajauc kokteiļus, pavāri, drēbju mazgātāji, sargi, nerunājot vēl par visiem ar medībām saistītajiem darbiniekiem - dzinējiem, šoferiem, dīrātājiem, skaitītājiem un vēl visādiem brīnumiem. Un atkal jau atkārtošos cik gan apbrīnojami ir tas , ar kādu smaidu sejā šie āfrikāņi strādā. Pirmās iepazīšanās vakariņas es atceros kā pa miglu, negulētās dienas plus kultūršoks darīja savu, taču noteikti ir jāpiemin divas krievu lēdijas no Maskavas, kurām ļoti būtiski likās meža vidū, pa smiltīm brist 12 cm papēžkurpēs un pilnu vakara meikapu uz sejas, par šīm vesals stāsts, par to rīt. Tātad mūsu apaļā galda kompānija - Galvenais, viņa francūzis PH, tālāk gados jaunais nometnes asistents no Anglijas, divas latvietes, divas krievuškas, un četri stalti austriešu mednieki, kas arī ir visa pasākuma vaininieki, jo kā zināms, klientam vienmēr taisnība plus mūsu pirmo nakti ar mums kopā ieturējās arī itāļu pilots un ļoti, ļoti reliģiskais tanzāņu asistens. Tā nu mēs tur sēdējām, vakariņojām un nevienam vēl nebija ne jausmas, ka nelielajā cilvēku bariņā ap šo galdu dzims lubeņu cienīgas drāmas, prātam neaptveramas vidusskolas intrigas, neprātīgas aizraušanās, satraucošas iemīlēšanās un patiesa draudzība. Tik dziļā miegā kā tonakt es neatceros, kad vēl biju gulējusi.

Road

P amatskolā bija jāraksta domraksts ar ļoti vienkāršu nosaukumu - "ceļš". Stundām sēdēju pie baltas lapas un nevarēju uzrakstīt ne vienu vārdu. Un ne jau tāpēc, ka man nebija ko teikt, man vienkārši bija pārāk daudz ko teikt. Vairumam stundām gari pārbraucieni no punkta A uz punktu B saistām ar dīdīšanos, bezdarbību, neskaitāmiem "vai vēl ilgi?", bet jau kopš sevi atceros es nereti esmu izjutusi pat vilšanos, kad galamērķis ir sasniegts. Un ja aiz loga saule jau ir norietējusi tad vispār! Tā es varētu braukt dienām un naktīm, vērot ceļu, ainavas aiz loga, ceļazīmes, un obligāts noteikums ir muzikālais pavadījums. Tā taču ir viena varen nozīmīga piedzīvojuma sastāvdaļa! Jāpiebilst, ka galu galā par savu domrakstu saņēmu maksimālo novērtējumu.
Ceļš no Spānijas līdz Āfrikai ir tāls un tajā gadījās ne mazums akmeņu, bedru un strauju līkumu. Salai, kurā es līdz brauciena sākumam uzturējos, ir niķis - cilvēku lidmašīnu reisi tiek regulāri nokavēti vai vismaz atcelti. Tā kā lidmašīnu uz sapņu zemi mums kavēt nenāca ne prātā, tad, protams, mums tika otrais variants. Neizturami karstā sestdienas rītā, pēc ļoti pieticīgi gulētas nakts, ar čemodānu un trakojošiem tauriņiem vēderā, pusceļā es izkāpu no taksometra, jo izrādījās, ka kāds no reisiem garajā lidojumu ķēdē tā vienkārši nav apstiprināts. Lieki piebilst, ka tā pavisam nav pati jaukākā sajūta pasaulē. Pēc divām vai trim dienām. Ar milzu vilšanos atgriezos ierastajā spāņu ikdienā. Tā pagāja nedēļas nogale līdz pirmdienas pēcpustdienā mani pamodināja telefona zvans - šovakar! Pa galvu pa kaklu metos uz mājām ar jaunu sparu locīt bikses un kreklus iekš tā čemodāna. Kaut kāda mistiska iekšējā balss jau tad man teica, ka labāk paņemt līdzi visu, tāpat katram gadījumam.Ziniet, tā sieviešu intuīcija reizēm strādā tiešām veiksmīgi. Vakarā ziņkāres un zinātkāres pilnas devāmies uz lidostu no visiem atvadoties ar vārdiem "Ielidojam nākamās 1dienas rīta pusē." Ai, kā sanāca samānīties. Lai gan to jau man vajadzēja nojaust ņemot vērā savu pieredzi no pagājušas vasaras, visu reizināt vismaz ar divi. No diviem mēnešiem kaut kā izauga četri..Un vispār četras diennaktis Āfrikā jau sākotnēji izklausās kaut kā neriktīgi. Tā nu mēs divas jaunas latviešu studentes apbruņojāmies ar manu klasisko ceļošanas komplektu viena draudzene un viena pudele un pametām bohēmas paradīzi. Nākamā pietura Londona tika saniegta jau tajā pašā vēlā vakara stundā. Kā visiem zināms pilsēta ir liela un lidosta ar šiem nav tikai viena. Eiropas kontinentu mums plānots pamest vien nākamajā rītā un pavisam no citas lidostas. Kā jau tipiskajiem skopajiem latviešiem autobusa biļetes cena mums likās pilnīgi vājprātīga, par tādu naudu Rīgā var sanākt viens kārtīgs piektdienas vakars, tāpēc problēmu risinājām arī ļoti klasiskā latviešu stilā, atverot Bacardi pudeli. Jau jautrākā prātā, sēdāmies vien tajā busā iekšā, bet suši, kuram pilnīgi loģiski vajadzētu ietilpt tik nenormālā cenā, tā arī nesagaidījām. Ar lielām mokām sagaidījušas nākamo rītu un mūsu lidojumu, nu tad beidzot tikām arī pie visādiem labumiem, ko allaž piedāvā garo pārlidojumu lidmašīnas. Siltie ēdieni, mīksti pledi un jaunāko filmu, seriālu un mūzikas izlases.Astoņas stundas paskrēja nemanot, debesīs vēl paspēju izraudāties, divas reizes noskatoties filmu "I Love You Philip Morris". Jocīgi, skatoties klasiskos sieviešu raudamgabalus kā Titāniks vai Notebook, man nāk miegs, bet geju noziedzinieku mīlestība man liek raudāt. Jāpiebilst, ka mums apkārt sēdēja aptuveni 20 cilvēku grupa sarkanos T-kreklos ar uzrakstiem "Ask me where I'm going - Kenya 2010". Vēl stulbāku kaut ko man grūti iedomāties.
Pie tā kādus pārsteigumus mums sagādāja Kenija es vēljoprojām vainoju smaidīgo vīrieti, kurš apkalpoja mūs Londonā pie British Airways check-in. Sverot mūsu bagāžas viņš stingri piekodināja, ka uz uzlīmēm ir rakstīts, ka bagāža tiek nogādāta līdz pat pilsētai Dar Es Salaam Tanzānijā, taču lai mēs tam nepievēršam uzmanību un noteikti Nairobi lidostā Kenijā savācam savus čemodānus. Protams, ka tā arī darīsim, nebūtu jauki attapties galapunktā tukšām rokām. Tik ar to laiku mums ļoti švaki, vien stunda laika. Tad nu skrējām kā aptrakušas, pāris kenijieši no lidostas personāla uz noteikumiem paskatījās caur pirkstiem, lai tik mēs ātrāk tiktu pie tām lentēm. Desmit minūtes, divdesmit, pusstunda.. Tas taču galīgi nav smieklīgi mums tūliņ jālido tālāk! Tādu haosu bagāžu saņemšanā es nekad nebiju redzējusi. Uz lentes līkumiem neārtraukti krita nost ceļasomas, melnādainie bija nolēmuši, ka slīdošu lenti var izmantot arī kā sērfošanas dēli, bet visā tajā haosā mūsu čemodāni tā ar nerādījās. Nekas, nekas meitenes, pagaidiet vēl mazliet, mēs jūs iečekosim tāpat. Kad bija pagājušas jau piecdesmit minūtes, sapratām, ka šī problēma mums būs jārisina jau Tanzānijā un atmetām ar roku, bet tur mums paziņoja, ka iekāpt lidmašīnā vairs nav iespējams, tā jau ir uz skrejceļa. Nākošais reiss uz Dar es Salaam izlido nākošajā rīt plkst 08:30.. Uhh, kas tas bija par jandāliņu. Pulstens bija vien vienpadsmit vakarā un jau pēc stundas Tanzānijā mūs sagaida, nogādā hotelī, kur gaida mīkstas gultiņas un silta duša, nākamajā rītā lidmašīna uz džungļiem. Tā vietā mēs esam Kenijā, lidostā ar melnādainajiem, kuriem mūsu situācija liekas varen uzjautrinoša otrā galā mūs gaida baltādainie cilvēki, kuriem nu mēs būsim neapzinīgas, dumjas skuķenes, kuras pat ar lidojumiem nespēj tikt galā. Pēc asām vārdu pārmaiņām, šie bija ar mieru mums izdrukāt divas bezmaksas biļetes uz nākamo reisu, tas gan nebūt nepadara situāciju spožāku - vēl viena nakts lidostā. Un nu vairs galīgi ne Eiropā. Tā kā muļķīgie noteikumi lidostās neatļauj smēķēt un vēl viena bezmiega nakts bez cigaretes dūmiem mums šķita īsta elle, tad nekas cits neatlika kā doties vien ārā - naktī Kenijā. Bet šādam priekam nepieciešama vīza, Āfrika taču. Tagad manu pasi grezno apzīmogota Kenijas vīza, par kuras iegūšanu mums nācās samaksāt vien 10 eiro vienas nakts tranzītam un noklausīties pusstundu garu lekciju par to, ka smēķēšanas vietā mēs labāk varētu visu nakti lūgt Dievu to Kungu. Tātad - divas gaišas eiropietes, pazaudētām bagāžam, samainījušas pēdējos eiro pret Kenijas šiliņiem, dodas ielās un jautā pēc tuvākā bāra. Tā nu mēs tur sēdējās starp āfrikāņiem, kuriem mēs likāmies gana interesants vērošanas objekts, līdz visi šiliņi tika iztērēti par Bacardi un koka kolu. Bet laika arvien tik daudz, tik daudz. Gulēt būtu jauki, bet nedrīkst, iekārtojāmies atpakaļ lidostā, uz aukstas betona grīdas, jo tur tāda ekstra kā krēsli vienkārši nebija gatavas vēl kādas sešas stundas skatīties sienā. Uzradās mums draugi trīs pavisam jauni puiši no Anglijas, kuri savos deviņpadsmit gados devās iekarot Kilimandžaro virsotni labdarības nolūkos, kenijietis, kurš mūs cienāja ar vietējo maizi, un tā nu nakts pagāja jokojoties un spokojoties, puišiem atradās arī lieki džemperi un guļammaisi, riekstiņi un Harijs Poters. Mums - jauni draugi, kuri brauks apciemot Latviju. Arī lidostā strādājošie kenijieši, kurus bijām gatavas nožņaugt vakara sākumā, nu jau bija tādi čomiņi, ka aicināja uz tējām un kafijām, un piedāvājās izvadāt ekskursijā bez maz vai pa visu kontinentu. Galīgi nav viņi tik briesmīgi tie melnādainie āfrikāņi, dažam labam latviešu bāleliņam derētu aizbraukt un pašpikot turienes attieksmi pret dzīvi un lietām. Sistēma gan šiem dīvaina - pašas beigās, pirms iekāpšanas lidmašīnā pasažieriem tiek izdalītas iekāpšanas kartes, zaļas, dzeltenes un sarkanas. Tas nozīmē trīs dažādus reisus. Visi cilvēki tiek sastumti vienā telpā kā zoodārzā un tad atkal jāsēž un jāgaida, jāgaida, jāgaida, kamēr viena tante nobļaujās, ka nu nāk tie kas lido uz vienu konkrētu pilsētu. Ja Tu esi aizsnaudies un visi ar zaļajām kartiņām aizlido, vaino pats sevi, tik vienkārši. Kad pēc visām šīm nogurdinošajām stundām mēs beidzot iekāpāt lidmašīnā, es aizmigu aptuveni pusminūtes laikā, klēpī kaut kādas īram un šis nemaz neatļāvās protestēt. Mūsu lidmašīna pārlidoja pāri Kilimandžaro, nosēdās Zanzibārā - nu dikti slavena kūrortsala Āfrikā, ar baltajām pludmalēm un paradīzes atmosfēru, bet viss ko es no tā redzēju ir āfrikānis, kurš mani modināja jau lielpilsētā Dar es Salaam, jo visi pasažieri jau sen bija izkāpuši. Neticami - mēs esam jau gandrīz klāt. Par bargu naudu tikām pie jau otrās Āfrikas vīzas un spērām pirmos gurdenos soļus valstī, kura izmainīja visu manu dzīvi - Tanzānijā. Tur satikām vīriņu, kurš turēja lapeli ar mūsu abu uzvārdiem, nudien jauka sajūta un nogādāja mūs viesnīcā, lai kaut pāris stundas atgūtos. Es domāju, ka ir divas Āfrikas - viena ir mežonīga daba, savvaļas dzīvnieki un saulriets dzeltenā, sausā zālē un otra ir netīrās pilsētas, nabadzība, slimības un nebeidzama murdoņa. Ir jau arī trešā, ceturtā un piektā, bet tā rupji dalot, lai būtu šādi. No tās otrās mēs iespaidu guvām vien dodoties ar mašīnu cauri pilsētai gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Šokējoši, tik skumji, bet cilvēki tur smaida. Brīžiem ar mašīnu nav iespējams pārvietoties, jo cilvēku straume, kas plūst pa ceļu pretim un mēģina ko pārdot atgādina skudru pūzni. Un tur tik tiešām var nopirkt visu, ko vien jūs spējat iedomāties caur savu mašīnas logu. Mūsu galamērķis bija smalkais viesnīcu rajons, kur tikām pie dušas, siltām pusdienām un pat stundas miega, līdz jau atkal bija jādodas ceļā. Pēdējais lidojums ķēdē Ibiza - London Gatwick - London Heathrow - Kenya Nairobi - Zanzibar - Tanzania Dar es Salaam - Middle of nowhere jeb īsta nekuriene, savvaļa, mūsu pašu discovery channel. Izskatīgs itāļu pilots ar mazu privāto lidmašīnu vairāk kā stundu lidoja pāri mežiem un pļavām, ūdeņiem un uguņiem, līdz mazais, eksotiskais lidaparāts sāka nolaisties klajumā, kur jau varēja novērot divus milzīgus safari džipus, viens stāvēja laukuma vidū, tam apkārt rosījās cilvēki, otrs džips aizrautīgi dzenāja kādu savvaļas dzīvnieku. Ausis man bija aizkritušas, bet acis tik plaši vaļā kā vēl nekad..


p.s. arī bagāža galu beigās atceļoja kopā ar mums

Yes Or No

Vai es jau minēju, ka Āfrika ir bijis mans sapnis kopš es sevi atceros? Tāpēc man nebija ilgi jādomā, kad kādā saulainā pēcpustdienā laiski dzerot kafiju es pēkšņi izdzirdēju jautājumu - "Braucam?" Apdomāšanās norisinājās aptuveni vienu sekundes simtdaļu līdz es atbildēju ar nepārprotamu JĀĀ! Protams, ka braucam. Bet pagaidi, Tu to domā nopietni? - Jā, jā, pavisam nopietni, bet Tu taču saproti, ka tur nebūs pilnīgi nekas, vien savvaļas zvēri, tur nebūs ne veikali, ne sakari, iespējams pat duša tur nebūs. Lieliski, man veikali nekad nav īsti patikuši.
Jāatzīstas, ka man nebija ne ideju kur es vispār dodos. Vien pāris mājieni - Tanzānija, medības, nekuriene, augsta sabiedrība. Bet kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Šajā gadījumā vēl neuzkož klāt ziloņa sirdi. Redziet cik vienkārši tas viss ir - jā vai nē, melns vai balts. Tik daudzi man bieži stāsta - ak, cik forši Tev tur Ibizā, es ar gribētu aizbraukt, BET.. tas neesot tik vienkārši, tad tur man tas un tas un vēl nez kas. īstenībā tas ir vēl vienkāršāk nekā jūs varat iedomāties, nopērc biļeti un brauc, prāts saka nē, sirds saka jā, kaut kā es ticu, ka laimīgāks ir tas, kurš beigās paklausa sirdij. Tad vēl ir tā materiālā puse, protams, bet ziniet manā kontā tobrīd bija mazāk naudas nekā jebkuram citam, reizēm varbūt ir vērts atteikties no tām fantastiskajām jaunajām kurpēm, kuru dēļ tu būsi pirmā meiča rajonā un "iegādāties" piedzīvojumu un pieredzi, kurpēm papēži ar laiku nodils, bet stāsti dzīvo mūžīgi. Par šo tēmu runājot, es nesen noskatījos filmu ar savu iecienītāko aktieri galvenajā lomā "The Boys Are Back", kur tēvs bērnu audzināšanā izmantoja tikai vienu vārdu - jā. Nekādu recenziju nerakstīšu, vien ieteikšu noskatīties. Cik krāsaina gan var būt ikdiena, ja mēs biežāk sev atļaujamies uz tām trakajām, mazliet muļķīgajām idejām dot sev zaļo gaismu. Tieši tik vienkārši un tajā pašā laikā tieši tikpat sarežģīti. Šķiet, ka ievadu daļa ir beigusies un jau ar nākamo ierakstu ceļosim uz Āfriku. Bon Voyage!

Prelude

Es nekad neesmu bijis liels ceļojumu aprakstu fans - nesaprotu kuram gan interesē, kurā kafejnīcā gan tu sēdēji savā atvaļinājumā Parīzē vai cik grādi bija Taizemē, kad kāds baltā smilšu pludmalē malkoja kokteiļus no svaigu kokosriekstu čaulām. Ar to es gribēju pateikt, ka man vispār nepatīk vārds "tūrists" visās tā izpausmēs. T-krekli ar uzrakstu I Love New York, Brasil, Japan, Portugal un fotogrāfijas ar žilbinošu smaidu kamerā Eifeļtorņa virsotnē, pie Big Bena vai Kolizeja. Bet ceļot! Tas nu gan man dikti patīk un man ir bijusi šī fantastiskā iespēja jau no agras bērnības, vecāku paspārnē izbraukāt vismaz pusi Eiropas un vēl pa valstij katrā kontinentā. Protams, ka es uzbraucu Eifeļtornī un nobildējos pie Kolizeja, bet tas vairāk tā ķeksīša pēc. Ceļošanu kā tūrists klasiskais pavisam es atmetu, kad biju izaugusi jau pietiekami liela lai mamma un tētis ņemtu savus pieaugušos bērnus līdzi savos retajos atvaļinājumos. Tad nu piegājām lietām no citas puses. Ja Francijas brauciens, tad jāapmaldās uz nakti Parīzē, kur ķīniešu kvartālā ar nazi pretim nāk asiņais melnādainais (te tev nu bija sarkanvīns un kruasāni), ja Spānija, tad nu tur arī uz dzīvošanu, ja Nīderlande, tad lūdzu parādiet man coffee shopu , kur dodas tikai vietējie. īsāk sakot nekādus tūristu autobusus, lūdzu. Tāpēc es no sākuma galīgi nebiju sajūsmā par šo blogošanas ideju. Nez kāpēc aizvien galvā tā doma "Bet kurš tad to lasa un kuram tas vispār interesē?". Tad sapratu - es taču pati lasu Latvijas blogerus un tvītotājus, ir pāris kam sekoju līdzi regulāri un nebūt neuzskatu to par lieku laika tērēšanu. Paskaidrojums: šis ir netiešs turpinājums manam pirmajam blogošanas mēģinājumam aprakstīt kāda ir dzīve nostāstiem apvītajā Spānijas mūžīgo ballīšu salā Ibizā. Tad kā tas nākas, ka no house mūzikas ritmiem un dzērienu paplātēm Eiropā tā pēkšņi Opāāā esam Āfrikā, pie savvaļas ziloņiem un spoku stāstiem par visām iespējamajām pasaules slimībām. Tad nu es satiku vienu draudzeni, tad otru, stāstīju, stāstīju, stāstīju.. sapratu, ka mēs malkojam jau trešo dzērienu glāzi, cigarešu etvija iztukšota, bet es vel neko neesmu izstāstījusi! Un kāds man teica - pieraksti to! Tas nav ceļojuma apraksts, tas ir vesals stāsts, pat mazliet romāns ar visām nepieciešamajām sastāvdaļām. īstu draudzību, naidu, bagātību un nabadzību, romantiku, priekiem un asarām, cilvēkiem un dabu, piedzīvojumu garšu, bailēm, pat mīlestību. Man tiešām apnika tik daudz runāt, tāpēc nolēmu AIDĀĀ. Mana plānotāja haotiskās piezīmes tagad lēnām pārtaps stāstā par to kā 20 gadīgam skuķim no debesīm nokrita iespēja piepildīt visu dzīvi lolotu sapni - aizbraukt uz Āfriku. Un par to kā divas nedēļas citā pasaulē var izmainīt.. visu. Ieinteresēju? Turpinājums sekos.