Vai jūs zinājāt, ka žirafes guļ vien piecas minūtes diennaktī? Un nīlzirgam pirdieni nāk caur muti, kā arī šie slinķi ir vainojami pie lielākā cilvēku nāves gadījumu skaita no visiem zīdītājiem? Gepards īstenībā klasificējas kā suns, nevis kaķis? Zilonim ir švakākā redze no visiem Āfrikas dzīvniekiem? - Es arī nezināju. Bet pēkšņi es gribēju zināt visu.Šis nebūt nebija mans pirmais ceļojums, priekš maniem gadiem varētu teikt, ka es bijusi pat nepieklājīgi daudz valstīs, bet lai vai cik aizraujošs un iespaidu pilns nebūtu brauciens, pēc divām trim dienām parasti viss nostājas vecajās sliedēs, no ceļojuma paliek vien jaukas atmiņas, piedzīvojumi, ko pastāstīt draugiem, un fotogrāfijas. (Izņēmums varētu būt vien četri mēneši Spānijā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.) Atgriežoties dzimtenē man bija jāizpilda trīs pavisam vienkārši mājasdarbi - jānoskatās filmas. Ar diviem jau veiksmīgi esmu tikusi galā, trešais ir pusceļā. Āfrika ir leģendām un nostāstiem apvīta vieta un viena no filmām ir patiess stāsts par divām lauvām - cilvēkēdājām, par tām uzņemta arī filma "The Ghost And The Darkness", kas noteikti ir ierindojusies manu visu laiku iecienītāko filmu topa pašā augšgalā. Galvā ir palikusi frāze "Africa - it changed everything I planned." Kā naglai uz galvas! Ja nemaldos nu jau ir apritējušas vismaz trīs nedēļas, kopš notikumiem, par kuriem rakstu, bet es atminos ik mirkli, kas tur piedzīvots, it kā tas būtu bijis vien minūtes desmit atpakaļ. Atceros krāsas, skaņas, smaržas, sajūtas, lai gan es noteikti neesmu cilvēks, kurš izceļas ar to spožāko atmiņu. Iespējams, ka varu sajaukt vietām dienas un notikumu secību, taču rehabilitācijas process ir ilgs un sāpīgs.
Tā bija piektdiena, 9. jūlijs, kad pulksten 05:30, nolamājusies ar visiem pasaules lamuvārdiem, tiku izvilkta no omulīgās gultas, kā izrādās, lai atklātu citu planētu. Vēl tā bija diena, kad četri cilvēki nedaudz pāri sešiem, ieturējuši ātrās brokastis, samiegojušies, bet entuziasma pilni, iekāpa safari džipā, kopā ar visu āfrikāņu komandu, kā izrādās, lai mazliet vēlāk iemīlētos. Tā bija diena, kad mēs savām acīm redzējām žirafes, zebras, ziloņus, visus iespējamos Bembija radiniekus, mazus un lielus pērtiķus, meža cūkas un vēl dažādus brīnumus un sapratām, ka tas nav kā Discovery Channel - jo šobrīd mēs esam galvenie varoņi iekš Discovery Channel. Vēl labāk, jo nav režisora, kurš diktētu kas jādara un nav kameras, kuras mūs iemūžinātu, šī diena bija mūsu un mēs atļāvāmies būt mazliet egoistiski un priecāties par to, ka tieši mums ir iespēja baudīt šo mežonīgās dabas un pilnīgas harmonijas kokteili. Par spīti krievu lēdijām, kuras ar savām nebeidzamajām intrigām mūs gaidīja priekšā, kad uz pusdienām atgriezāmies nometnē, manai pēkšņajai alerģijai un deguna šņaukšanai ik pēc trim minūtēm, no sajūsmas reiba galva un ja vien man piemistu kaut mazliet muzikalitātes, tad es todien būtu sarakstījusi vesalu dziesmu albumu. Tajā pašā dienā, kamēr vīri mežā zāģēja kokus, lai vēlāk būvētu slēpni, kā īsti puķu bērni mēs aizmigām galvas atspiedušas pret koka stumbru un es redzēju sapni, kurš piepildījās jau pēc trim dienām. Tiesa tas nebija nekāds lielais sapnis, viens no tiem gluži parastajiem, bet ļoti jaukajiem, taču skaisti tāpat - Āfrikā sapņi piepildās! Pēcpusdienu pavadījām džipā, tukšojot alus bundžiņas, vērojot kā āfrikāņi, debesīm satumstot, zibens ātrumā vienā kokā uzvilka milzīgu, aiņainu bulli, karalim vakariņām, pretējā kokā neiedomājami īsā laika posmā uzbūvējot gluži omulīgu koka būdiņu, kur slēpties lielajam, ļaunajam medniekam. Tobrīd prātā bija divas domas - nē, es nekur pēc divām dienām braukt negribu un otrā - precēšu mednieku.
Spēja adaptēties noteikti ir mana stiprā puse. Iedzīvojoties jaunajā rutīnā, momentā jokus par Ibizas go-go dejotājiem nomainīja melni jociņi par ziloņu bērēm, taču spēja tēlot, ka man patīk sabiedrība, lieta vai vieta, kura man nepatīk, gluži labi man nepadodas. Un divas dāmas no Maskavas pavisam noteikti ierindojās "ļoti nepatīk" kategorijā. Tāpēc vienkārši nerādīties acīs bija mana stratēģija, taču izrādījās, ka ne man vienīgajai šīs neizraisīja simpātijas. Pēc burvīgās dienas Discovery Channel filmēšanas laukumā, kokteiļu stunda ap ugunskuru, mūs sagaidīja ar Latvijā visbiežāk lietotajiem krievu lamuvārdiem un paziņojumu, ka meitenēm pieklājīgi pa
lūgts nākamajā dienā kopā ar vienu no austriešu kungiem, kurš medības pamet, vienkārši zust kokos. Ak vai, cik žēl.. Mācība - dažreiz ar to vien, ka esi smuka un dumja, izrādās nepietiek. Kas gan tā bija par naksniņu! īsts meksikāņu seriāls nekurienē - ir nu gan tām maskavietēm iekšas. Kad situācija un izdzertā alkohola daudzums palika bīstams, nolēmu, ka man arī būs gana un spēles laukumu pametu laicīgi, pārsteidzot pati sevi, ka labāk vēlos pagulēt un neiesaistīties notikumu epicentrā - bija taču tik jauka diena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru