Plans

Kāds plāns šai nedēļas nogalei? Nākamajai vasarai? Turpmākajiem pieciem gadiem? Esmu novērojusi, ka lielajam vairākumam ar plānošanu dikti patīk nodarboties. Nav grūti saprast kāpēc - tas liek justies pieaugušam, svarīgam, nopietnam un aizņemtam, atstāj krietni vien nopietnāka un nobriedušāka cilvēka iespaidu, galu galā arī pašam prāts mierīgāks, viss ir izplānots. Vienmēr vecāki saviem bērniem ir mācījuši - atrast savu ceļu, sakārtot dzīvi, salikt visu pa plauktiņiem. No rīta, baudot kafijas krūzi, galvā tiek pārcilātas dienas gaitas, trešdienas vakarā izlemts, kur tiks pavadītas brīvdienas, dodoties atvaļinājumā, kartē rūpīgi tiek atzīmēti apskatāmie objekti un izrēķināts cik gan stundas var atļauties pavadīt konkrētajā vietā. Ja tā ir pareizi, tad kāpēc visas skaistākās atmiņas un spilgtākie notikumi allaž gluži netīšām atgadās brīžos, kad pats plāns vairs neiet pēc plāna? Hmm.
Man bija plāns. Ļoti ērts, prātīgs, teikšu atklāti, mazliet garlaicīgs, taču pilnīgi noteikti "pareizs", jo tā redz visi teica. Tad es pārdomāju - negribu plānu, nebūs man tāda. Iezīmēju sev pāris skices - aizlidošu uz Spāniju, atradīšu darbu vasarai, atpūtīšos, atbraukšu atpakaļ rudenī. Kaut kur pusceļā pēkšņi viss mainījās. Tagad jau mums bija jauns plāns - ātri, ātri uzmetīsim aci tam Āfrikas kontinentam un tikpat fiksi skriesim atpakaļ. Un ja tā būtu noticis, tad man tagad būtu jāraksta lieliem burtiem - THE END and back to Spain. Nebiju rēķinājusies, ka arī Visumam bija savs plāns attiecībā uz mani un tajā, sīkumos neiedziļinoties, svētdienas pēcpusdienā lidmašīna, ar kuru nokļūt tuvāk reālajai pasaulei, pavisam vienkārši neatlidoja. Neticēsiet, bet tik tiešām tobrīd uz pārdzīvošanu prāts nenesās. Vai pasaulē var būt vēl labāka vieta, kur iesprūst uz nezināmu laiku, bez sakariem, telefoniem, interneta, avīzēm, lielveikaliem, kā nostāstiem apvītajā Āfrikas savvaļā? Todien caur satelīta rāciju veicu vienu zvanu, aptuveni pusminūtes garu un tas izklausījās aptuveni šādi - "Esmu Tanzānijā, satelīts, lauvas, nevaru runāt, dārgi, būšu vēlāk, viss ir lieliski, neuztraucies."
Varējām ārdīties, kreņķēties un domāt par problēmām, kuras esam atstājušas blakus kontinentā, bet... varējām arī sajūsmināties par unikālajiem saulrietiem, dzīvniekiem, vēju, mežiem, sajaukt džinu ar toniku un izbaudīt ik mirkli. Izvēlējāmies otro variantu. Sensenos laikos džins tika izgudrots kā medicīna pret malāriju. Ar potēm nodrošinājusies nebiju, tāpēc uzticējos šim brīnumlīdzeklim un jāsaka, ka iedarbojas lieliski, veselība safari idilli ne brīdi nedraudēja sabojāt. Tik ļauni kā izklausās tas arī nav - izrādās, ka malāriju pielipināt var vien cilvēks cilvēkam, tāpēc, briesmīgajam odam ir jāiekož jau saslimušai cilvēciskai būtnei, lai to kādam nogādātu. Mums apkārt bija vien ziloņi, hiēnas un leopardi, uz roku pirkstiem saskaitāmi eiropieši un pār desmit āfrikāņi, kuri veica savus darba pienākumus, tādēļ šī izdaudzinātā kontinenta tumšā puse mūsu nometnei nedraudēja.
Ja pirmās dienas, dodoties līdzi medību ekipāžām, bijām vien muļķa fona piedejotājas, kas uzdod daudz liekus jautājumus, tad ātri vieni bijām kļuvušas par pilntiesīgām komandas loceklēm. Tiku arī pie darba pienākumiem, ik rītu pulksten sešos, pametot nometni, iekārtojos savā postenī džipā, un braucamās stundas pavadīju ar acīm dzenot pēdas mūsu galvenajam mērķim - zilonim, kurš par spīti milzīgajam augumam, prot arī lieliski noslēpties. Šis darbs man padevās lieliski, taču todien sekoja arī mūsu pirmais kājāmgājiens bezceļu mežos, un mana iedzimtā neveiklība izpaudās pilnā krāšņumā ne vienu reizi vien. Brienot caur krūmiem un ērkšķiem, pukojoties par neizturamo karstumu saulē, nepamanīju koka gabalu ceļa vidū, ārkārtīgi eleganti ar seju pa priekšu, aizķēros un nokritu, dabūju pa pieri ar beisbola bumbiņas lieluma un cietuma, nenosakāmu augli, vienīgās šofera kļūdas dēļ, tieši man sejā teju ielidoja milzu baļķa gabals, ja ne mūsu profesionālais mednieks, tad pavisam droši, ka es arvien gulētu bezsamaņā. Laikam taisnība vien ir, ka sievietei nepieciešams glābējs, acis uzreiz iemirdzējās, kad džungļu ceļi ar mums izspēlēja Āfrikas versiju "Krēslas" pirmajai daļai, kur Edvards gaismas ātrumā metās glābt Bellu no automašīnas, vien mūsu gadījumā vampīrs bija mednieks un uzbrucējs bija baļķis. Pasaku tēmu turpinot - princese noskūpstīja krupi un tas pārvērtās par princi, tāpēc milzu liels bija mūsu izbrīns, kad uz krekla pēkšņi tupēja mazs vardulēns tīrā zelta krāsā. Par ko gan šis pārvērstos? Daba tik tiešām ir apbrīnojama, ko tādu nevienā zoodārzā vēl nebiju redzējusi, varžu mazulis saulē mirdzēja kā Rīgas tirgū apzeltītās mākslīgās rotas, bet tur pavisam noteikti nevarēja gadīties kāds, kurš šo varētu nopūst ar krāsas baloniņu.
Nometnē mūs baroja tik cītīgi, ka brīžiem likās, ka īstenībā mūs pašus gatavo, lai vēlāk izmantotu kā ēsmu. Arī tāpēc es īpaši izbaudīju ik reizi, kad pusdienas baudījām kaut kur meža klajumos, prom no visiem - bija palicis ļoti grūti tik daudz ēst. Taču vairāk jau tāpēc, ka tas bija tik vienkārši, bet tajā pašā laikā tikpat ekskluzīvi. Kā pamatskolas klasēs, dodoties ekskursijās, visi satupās pļavās un tiesāja līdzpaņemtās sviestmaizes, tāpat sēdējām zem koka mežā, uzklājuši mazu galdiņu un krēsliņus, gatavojām ēdienu ugunskurā, smējāmies un jokojām, bet pēc tam turpat ēnā uz pusstundu iemigām, lai mazliet pasapņotu un tad ar jaunu sparu ķertos klāt medībām. Mūsu ekipāžai todien nebija sekmējies, taču vakarā gaidīja priecīga vēsts – tas pats nīlzirga trofejas īpašnieks, nošāvis arī bifeli, tas nozīmē, ka vakariņās būs kas ļoti garšīgs un pēc vakariņām būs traka glāžu cilāšana. Un galu galā mēs taču teorētiski jau aizlidojām uz Eiropu. Kā jau minēju, plāns izgāzās, tāpēc turpinājums sekos - joprojām par manu lielo mīlestību Āfriku.