Shots

Atminos trīs reizes savā dzīvē, kad nodomāju - laimīgāks cilvēks vispār nevar būt. Tik ļoti šeit un tagad, tik apmierināts ar dzīvi, ar to, kas ir, nedomājot par to kā nav, smaidu līdz ausīm un to sajūtu iekšā, ka pie kājām ir visa pasaule, sirdī miers un harmonija. Par saulaino bērnību nerunāsim, jo tad tāda bija katra mīļa diena, bet mazliet vēlāk tas aizmirsās. Pirmo reizi tas notika, kad es Rīgā gāju pa ielu, mājās no salsas nodarbībām. Nekas īpašs nebija noticis vienkārši bija labi, Vecrīgā spēlēja ielu muzikanti, lija lietus un basām kājām soļoju pa bruģētajām ieliņām. Otrā reize bija pirms gada, kad mitinājos Spānijā. Mēs bijām pavadījuši burvīgu dienu savējo bariņā, ar laiviņu aizceļojuši uz kaimiņ salu, garšīgi paēduši, izplunčājušies Vidusjūrā, izbaudījuši dabīgā spa labumus un noguruši kuģojām mājup. Viļņi šūpoja kuteri, fonā skanēja mana pagājušās vasaras iecienītākā dziesma, bija pilnīga tumsa un tālumā parādījās mūsu salas kontūras un pilsētas gaismas. Trešo reizi šī neaprakstāma sajūta mani apciemoja Tanzānijā, trešajā dienā, arī bija iestājusies tumsa un džips lielā ātrumā traucās pa bedrainajiem, līkumainajiem ceļiem, es stāvēju kājās, lūkojos apkārt, matus plivināja vējš, kura smaržu, šķiet, nekad neaizmirsīšu, tad pēkšņi uz ceļa izskrēja savvaļas suņi...
Spītējot pārlieku lielai uzdzīvei ik nakti, katru rītu nepieklājīgi agrā rīta stundā mēs allaž bijām pilnā ekipējumā uz strīpas, gatavi skriet, lēkt, brist, krist, meklēt, galu galā arī medīt. Pati šaušana tik tiešām ir medību procesa visvienkāršākā daļa. Es no visa šī pasākuma izbaudīju ik mirkli, pat tos, kad gribējās pašai ņemt to ieroci savās rokās un parādīt, ko gan es domāju par viņiem visiem, kas atļaujas mūs nabadzītes tā mocīt, jo apzinājos, ka šajos mežos pavadītie mirkļi lielajam vairumam var vien sapņos rādīties. Vien klusībā baidījos par to brīdi, kad manā acu priekšā dzīvai būtnei sirdī tiks ietriekta lode un man patiešām būs jāieskatās acīs mirstošam dzīvniekam. Un tā trešajā dienā mēs devāmies pēc nīlzirga trofejas. Tā kā nometne atradās upes krastā, kur mudžēt mudžēja no šiem iespaidīgajiem zīdītājiem, tad ceļš todien nebija tāls. Lai dzīvošana būtu acij tīkamāka, tos nīlzirgus, kas mitinājās pretim mūsu teltīm nolēmām likt mierā. Piecu minūšu brauciens, divdesmit minūšu gājiens un uzgājām veselu hipopotamus kopienu. Profesionālas acis uzreiz novērtēja situāciju un izvēlējās upuri, varenāko tēviņu barā. Interesanti, ka sieviešu dzimuma pārstāves aiztikt nedrīkst vispār, jebkuram dzīvniekam. Arī tēviņiem ir savi kritēriji - jābūt tik un tik vecam, tik un tik lielam, tik un tik smagam. Tā mēs klusi, klusi tupējām krūmos, līdz atskanēja pirmais šāviens. Pusotru tonnu smagajam tēviņam ar to nebija gana, bija nepieciešami vēl divi līdz šis bija beigts un pa galam. Tā kā pirmā lode nebija liktenīga pāris minūtes mums nācās vērot varenā dzīvnieka pēdējos dzīves mirkļus. Labprāt būtu aizvērusi acis un to neredzējusi, taču tās pašas no sevis turējās plaši atvērtas. Es paguvu arī pavērot šāvēja sejas izteiksmi un tajā brīdī nomierinājos - cieņu un mīlestību pret šo dzīvnieku, ko tajā brīdi redzēju šī cilvēka acīs, neviens veģetārietis vai zaļo biedrību pārstāvis pat iztēloties nespēj. Protams, šis ir viens no, iespējams, nedaudzajiem pozitīvajiem piemēriem, bet pieņemu, ka mums paveicās. Un man ir ar ko salīdzināt, jo nometnē mitinājās arī ļaunais tēls. Sajūtas tobrīd bija dīvainas, taču no asarām vai nosodījuma ne miņas. Prieks, ka beidzot varēju izšņaukt degunu, jo līdz tam visu laiku bija jācieš klusu. Galu galā - kas gan es tāda, lai kādu nosodītu, ja cilvēkam tas sagādā prieku, tad tikai muļķis var stāties viņam ceļā. Jāpiebilst, ka šīs sugas pārstāvji ir ļoti neuzticami draugi, kad nabags mocījās, piecdesmit citi vien vienaldzīgi palūrēja vai spītīgi skatījās otrā virzienā. Brīdī, kad tas jau nekustīgs gulēja uz vietas, četrdesmit(jā, mēs saskaitījām) sastājās kolonnā un cēli aizmaršēja mazliet tālāk, nav taču viņu nelaime. Desmit līdz piecpadsmit, kā mēs nospriedām, tuvākie radi un draugi, palika turpat uz vietas un caur pieri nikni vēroja ar ko gan mēs nodarbojamies, taču brālim palīgā nesteidzās. Secinājām, ka šis ir bijis kāds bara vadonis, jo pārējie pēc nepatīkamā notikuma mierīgajā upes ikdienā, īsti nezināja kur likties. Mums apkārt notiekošie procesi prasīt prasījās tikt iemūžināti fotogrāfijās, taču mēs muļķes aparātu bijām piemirsušas automobili un nolēmām uz savu galvu iet tam pakaļ. Te pat jau tā mašīna vien ir. Topogrāfiskais idiotisms laikam ir neārstējams, jo ātri vien paguvām nomaldīties. Mūsu mērķis bija liels laukums, kaut kur tepat aiz nākamā līkuma. Drīz vien arī laukumu atradām, taču acu priekšā pavērās pavisam cita aina. Pļavas vidū slējās neiedomājami milzīgs koks, kuru kā mušas bija apsēduši cilvēka lieluma babūni. Skats iespaidīgs, pērtiķu skaits pavisam noteikti tuvu simtam un sarkanos dibenus izslējuši, divdesmit metru attālumā visi ziņkārīgi mūs pētīja. Bez melnādainajiem pavadoņiem, tā mēs tur divatā, vien ar binokli rokās, pārakmeņojušās bolījāmies šiem pretim. Un tad pēkšņi koka galotnē viens izdomāja pakustēties. Kā āboli rudenī šie vēlās no tā koka nost - un tad mēs skrējām. Manā galvā jau zibēja ainas, kur mēs nobrāztiem ceļgaliem, vēja ātrumā drāžamies caur kokiem, klupdamas krizdamas un mums pakaļ skaļi brēcošs babūnu bars.. Viss beidzās labi, viņi neko ļaunu mums nevēlēja, taču adrenalīna līmenis asinīs tobrīd draudēja eksplodēt.
Tā kā nīlzirga nošaušana nebūt nav pats sarežģītākais uzdevums, jo šie nav paši kustīgākie radījumi, tad atrakcijas sākās brīdī, kad milzenis no tā upes vidus ir jāizvelk ārā. Ko nu? Doties Āfrikas džungļos uz savu galvu nebūtu gluži prāta darbs, tāpēc trofejas kārotāju pie medījuma nogādā PH - professional hunter. Mūsējais bija pagadījies īsts Krokodils Dandijs. Bagātas franču ģimenes melnais tēls, kurš pirms divdesmit gadiem paziņojis, ka garlaicīgais ģimenes uzņēmums viņu neinteresē, jo viņš brauks uz Āfriku un būs mednieks. Kreiso roku grezno krokodila zobu izplēsta rēta un dzīves laikā no kājām notriecis četrdesmit ziloņus. Tā vietā, lai vienkārši upē sadzītu visus āfrikāņus, šis ņēma viņus palīgā un savām rokām aptuveni kilometru rullēja nīlzirgu krastā. Mēs ērti iekārtojušies uz akmeņiem, binokļiem rokā tur krastā ķērām zināmu orgasma līmeni. Un kā gadījies kā ne, medībās todien bija devies arī tas mazais pasaku tēls, kurš šaudās ar bultām. Droši vien iepriekšējo nakti arī šis bija labi uzdzīvojis, jo todien viņš šāva pa labi un pa kresi un trāpīja vairāk kārt.

Iemūžinājuši medījumu fotogrāfijās, atstājām tālāko darbu profesionāļu rokās un devāmies uz nometni, kur mūs gaidīja ļoti patīkama aina, maskavietes ar sakravātiem čemodāniem. Sliktas jau viņas nebija, tikai taisīja lielu traci, no kura visi cerēja tikt vaļā, viņām aizbraucot. Diemžēl prom devās arī kāds, kura sabiedrību jau visi bija paspējuši iemīļot, kā arī izmīlēt vienu no meitenēm kūrortsalā Zanzibārā, manis jau pieminētais ļaunais tēls. Viņš gan atgriezīsies. Lai nu kā atmosfēra mainījās par visiem simts, paēduši pusdienas visi kopā, sasēdāmies divos džipos, viens devās uz lidlauku vedot prom aizbraucējus, mums palika divi austrieši un PH. Smiekli kļuva skaļāki un joki draudzīgāki, nu mēs tik tiešām baudījām pilnīgu idilli Tanzānijas nekurienē. Atceros trīs reizes savā dzīvē, kad nodomāju - laimīgāks cilvēks vispār nevar būt. Trešo reizi šī neaprakstāma sajūta mani apciemoja Tanzānijā, trešajā dienā, arī bija iestājusies tumsa un džips lielā ātrumā traucās pa bedrainajiem, līkumainajiem ceļiem, es stāvēju kājās, lūkojos apkārt, matus plivināja vējš, kura smaržu, šķiet, nekad neaizmirsīšu, tad pēkšņi uz ceļa izskrēja savvaļas suņi...