Mika Džegera pirmās mīlestības Mariannas Feitfulas māte ir teikusi - labu stāstu nekad nevajag sabojāt ar patiesību. Un cilvēki viņu mīlēja viņas stāstu dēļ. Sieviete, kura lasīja mums lekciju par latvju zīmēm, savukārt teica, ka tikai skaļi izteikts vārds ir dzīvs, tiklīdz tas uzrakstīts tas ir miris un cilvēki vairs nesajūt to īsto vārda enerģiju. Ta kā esmu jau nolēmusi, ka mani vārdi līdz jums nonāks rakstveidā, tad to kādu nu enerģiju, kurš uztvers es atstāju lasītāja ziņā. Bet par to pirmo - esmu nonākusi līdz vietai, kad jāsāk domāt cik daudz patiesības būtu pieklājīgi atklāt. Interneta videi ir šī ārkārtīgi bīstamā puse - nekad jau nevari zināt, kas sēž tur otrā galā. Tas, ka esmu izdomājusi savus piedzīvojumus palaist brīvībā bija mana izvēle, bet kas tad tā būtu par izrādi ar vienu aktieri. Šajā uzvedumā ir daudz spilgtu lomu un tēlu, lielākajai daļai no tiem nospļauties ar ko es patreiz nodarbojos, bet tomēr lai kā es centīšos konkrētus vārdus un titulus neminēt, jau tagad zinu, ka man tas neizdosies. Tāpēc nepieciešamības gadījumā es radīšu savus pirmos varoņus, un katrs no tiem būs prototips kādai personai Tanzānijas džungļu nometnē, kas bija mūsu pašu mazā pasaulīte, paradīze ar elles liesmām, miera un kara osta, un būsim atklāti - viena liela gulta.
...un tā miniaturā lidmašīna nosēdās klajumā. Pēc nebeidzamo lidojumu ķēdes manas ausis bija kļuvušas pilnīgi nedzirdīgas un pēc aptuveni minūtēm piecām es zaudēju arī valodu. Vājprātīgie sajūsmas kliedzieni ik pēc līkuma neskaitās. Iesēdināja mūs milzīgajā Toyotas džipā, ar pieciem melnādainajiem āfrikāņiem un diviem šarmantiem austriešu medniekiem un traucāmies uz nometni. Klajumā jau rietēja saule, tieši tāda kā rāda filmās un iekrāsoja debesis sarkanīgi lillā toņos, mati plīvoja siltajā Āfrikas vējā, palēnām iestājās pilnīga tumsa, ceļu šķērsoja lemūru ģimenīte, iekniebiet taču man kāds, tā nav īstenība! Aizdedzinātā cigarete tā arī neskarta nokūpēja man pirkstos. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, viennozīmīgi. Šķiet, ka jau tajā brīdī sapratu, ka būšu neuzticīga savai iepriekšējajai, jau pieminētajai Spānijas salai. Un es tik pārliecināti līdz šim ikkatram, kuram nebija slinkums klausīties, deklamēju, ka esmu atradusi savu īsto un vienīgo un nav uz pasaules labākas vietas. Redz kā, ne gads neapritēja un še tev! Tas lika man saprast vien to, ka pasaule ir tik liela un ir tik daudz vietu, kur man vēl jāpabūt, tik daudz cilvēku vēl jāsatiek un jāiemīlās atkal un atkal. Ja vien ar to varētu pelnīt iztiku mana profesija būtu vārdu savienojums no lidmašīnas biļetes - world traveler.
Neliela atkāpe, lai iepazīstinātu ar šī pasākuma "skeletu". Divos vārdos - gluži tādas pašas medības kā Tanzānijā, Beļģijā ļoti augstu stāvošs vīrs, kura pilnais vārds ir vismaz tikpat garš kā Pepijai Garzeķei (turpmāk dēvēsim viņu par Galveno), mūsu izdevīgās nodokļu sistēmas dēļ rīko arī kādā Latvijas lauku rajonā Kurzemē pa ziemas mēnešiem, tur arī, pateicoties manai ceļabiedrenei, šis savienojums, kāpēc mums vispār bija tāda iespēja tur paciemoties. Arī Tanzānijā viesus-medniekus viņš uzņem jau gadiem, bet nometne, uz kuru dodamies mēs ir pavisam jauna un, ja sapratu pareizi, mūsu grupa ir tās pirmie viesi.
Ta kā otrā zemeslodes pusē patreiz skaitās ziema, tad tumsa iestājas jau laicīgi ap pulksten 18:30 ārā ir melna nakts, mēs traucamies pa prātam neaptveramiem meža ceļiem, kuriem pa vidu ik pa brīdim pagadās nelielas bedrītes, tādas 10 metru dziļas deviņdesmit grādu leņķī uz leju un pēc tam tieši tāpat uz augšu. Pirmā doma - ko nu, jāgriežas atpakaļ? Bet nē viņiem tas tāds sīkums, milzīgais safari džips bez problēmām šķērso šīs milzu kraujas, pat upi, līdz mēs līkumotās upes krastā tālumā ieraugam izgaismotu nometni. Welcome home! Un mūsu jaunās mājas ir brīnišķīgas. Prātam nepatverami, ņemot vērā faktu, ka šī nometne ir sākta būvēt precīzi mēnesi atpakaļ, kopš brīža, kad tur ierodamies - tur ir viss. Pat dušas ar silto ūdeni, pieklājīgas labierīcības, elektrība, kura ieslēdzas tiklīdz saule noriet, mīkstas gultas un pat baseins, ja nu sagribas palaiskoties. Par tādiem 21. gadsimta brīnumiem kā telefons un internets mēs aizmirsām jau pametot Dar es Salaam, paspēju vien nosūtīt vienu ziņu ar tekstu apmēram "viss ir baigi forši, braucu pie lauvām, zona nebūs, neuztraucieties". Uz visu nometni ir vien divas satelītrācijas, viena Galvenajam, otra visu medību vadītājam PH(professional hunter). Tās tiek izmantotas, lai sazinātos ar asistentu, kurš atrodas civilizācijā, klientiem, pasūtītu, ēdienus, dzērienus, organizētu mazo lidmašīnīti un tā tālāk, klasiskais "čau, kā iet, kas jauns?", kas ir pilsētas ikdienas neatņemama sastāvdaļa, tiek aizmirsts pavisam. Jāatzīstas, ka nekad nebiju jutusies tik harmoniski, tik ļoti šeit un tagad. Atklāju, ka pilnīgi mierīgi spēju dzīvot bez lūrēšanas telefona ekrānā ik pēc piecām minūtēm, bez visiem neskaitāmajiem sociālajiem portāliem, par televīziju nemaz nerunājot. Mēs pat par tādām lietām ne reizi neaizdomājāmies. Atziņa - patiesi svarīgas ziņas Tevi sasniegs neatkarīgi no tā, kur Tu atrodies, bez visa pārējā itin mierīgi var arī iztikt. Un ne jau es to izgudroju!
Ikvienam skaidrs, ka medības Āfrikā nav gluži ceļojums uz Turcijas kūrortu, tātad gluži loģiski, ka tur sabrauc vien "baigie veči". Pēc mokoši garā ceļa un pirmajiem iespaidiem galapunktā, jāatzīstas, ka ierodoties es par to pavisam aizmirsu padomāt. Biju vien informēta par Galvenā statusu, tāpēc vakariņās paklausīgi apsēdos man ierādītajā vietā, pareizi turēju dakšiņu un nazi, daudz nerunāju, atbildēju uz jautājumiem, nezin kāpēc viņiem visiem ārkārtīgi tā Ibiza interesēja, tā pavisam noteikti bija pēdējā lieta par ko tobrīd vēlējos diskutēt. Melotu ja teiktu, ka neesmu izbaudījusi smalku servisu, bet tik ļoti smalku servisu nekurienē... Skaisti klāts galds, trīs ēdieni, viesmīļi, kas Tevi apkalpo un sajauc kokteiļus, pavāri, drēbju mazgātāji, sargi, nerunājot vēl par visiem ar medībām saistītajiem darbiniekiem - dzinējiem, šoferiem, dīrātājiem, skaitītājiem un vēl visādiem brīnumiem. Un atkal jau atkārtošos cik gan apbrīnojami ir tas , ar kādu smaidu sejā šie āfrikāņi strādā. Pirmās iepazīšanās vakariņas es atceros kā pa miglu, negulētās dienas plus kultūršoks darīja savu, taču noteikti ir jāpiemin divas krievu lēdijas no Maskavas, kurām ļoti būtiski likās meža vidū, pa smiltīm brist 12 cm papēžkurpēs un pilnu vakara meikapu uz sejas, par šīm vesals stāsts, par to rīt. Tātad mūsu apaļā galda kompānija - Galvenais, viņa francūzis PH, tālāk gados jaunais nometnes asistents no Anglijas, divas latvietes, divas krievuškas, un četri stalti austriešu mednieki, kas arī ir visa pasākuma vaininieki, jo kā zināms, klientam vienmēr taisnība plus mūsu pirmo nakti ar mums kopā ieturējās arī itāļu pilots un ļoti, ļoti reliģiskais tanzāņu asistens. Tā nu mēs tur sēdējām, vakariņojām un nevienam vēl nebija ne jausmas, ka nelielajā cilvēku bariņā ap šo galdu dzims lubeņu cienīgas drāmas, prātam neaptveramas vidusskolas intrigas, neprātīgas aizraušanās, satraucošas iemīlēšanās un patiesa draudzība. Tik dziļā miegā kā tonakt es neatceros, kad vēl biju gulējusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru