Lost

Pirms pāris gadiem, augstu gaisā, kaut kur virs Eiropas dienvidiem, iedegās sarkanā drošības jostu lampiņa un lidaparātam, bīstami kratoties, mana mamma priecīgi sāka stāstīt, ka viņa vēlētos piedzīvot lidmašīnas avāriju, ar noteikumu, ka viss beigtos veiksmīgi un galu galā visi pasažieri varētu nošļūkt pa dzelteno slidkalniņu uz kādas vientuļas salas. Tobrīd man likās, ka vodka debesīs laupa cilvēkiem veselo saprātu un izbrīnā bolīju acis. Kādu laiku pavadīju uzskatot, ka mana pašas māte ir izkūkojusi prātu, taču tagad šis mazliet pārgalvīgais sapnis man šķiet pavisam pašsaprotams. Kuram gan tādi nav - es klusībā sapņoju kādu rītu pamosties Las Vegasā netīšām apprecējusies ar svešinieku, mana draudzene vēlētos ar mašīnu iebraukt upē, protams, ar noteikumu, ka izglābsies, kursabiedrs gribētu, lai viņu vajā sērijveida slepkava, kāds teica, ka labprāt zinātu kāda gan ir sajūta nogalinot citu cilvēku vai padzīvot uz vientuļas salas, bez pārtikas, mājvietas, elektrības, kāds cits vēlētos nolēkt no augstceltnes jumta, piecelties un iet tālāk, vien lai izbaudītu lidojumu. (Laikam vajadzētu padomāt cik tieši liela ir televīzijas ietekme uz mūsdienu sabiedrību). Kāre pēc emocijām , adrenalīna, sviedriem un bailēm, ko nespēj dot mūsu ikdienas gaitas piemīt ikvienam. Citi metas izbaudīt ekstrēmos sporta veidus, lec ar izpletņiem, kāpj kalnos, citi izaicina likteni savādāk, piemēram, apzināti rīkojot skandālus vai greizsirdības scēnas pārāk miermīlīgās attiecībās, citi lieto narkotikas, vēl kāds apceļo pasauli ar autostopiem. Piedzīvot neiespējamo, pēc tam doties ikdienas gaitās tādam pašam, bet tomēr citādam - tā ir tikai vēl viena variācija klasiskajam latvieša sapnim pierādīt sevi tālu prom un atgriezties mājās - gudrākam, pieredzējušākam un pieaugušākam.

***

Āfrikas nekurienes nometnē ausa jauna diena. Kā jau ziemas mēnešos rīti bija vēsi, bet izlīst no siltās segas apakšas kļuva arvien vieglāk, par spīti tam, ka ar katru nakti miegam atvēlēto stundu skaits arvien saruka. Kā jauniesauktais armijas kareivis es iemācījos aptuveni divu minūšu laikā apģērbties, izmazgāt zobus, kaut ko izdarīt ar matiem, noskalot seju un jau sēdēt pie brokastu galda, nepacietīgi trinoties un uzplijoties ar jautājumiem, kādi ir mūsu šodienas lielie plāni. Pārsteidzoši cik dažādas var būt dienas tik ierobežotā teritorijā, savukārt, dzīvojot pilsētā, kur iespējas ir vairāk kā saprašanas cilvēki vēl atļaujas paziņot, ka piedzīvo tā saucamo ikdienas rutīnu. Mūsu piedzīvojumu meklētāju pulciņš jau atkal bija samazinājies un ziloņa pēdas turpinājām dzīt vien četratā. Gluži tāpat kā bērnu dienās, lai ceļu padarītu par aizraujošu spēli, sadalījām lomas – kādam tika Džeimss Bonds, kādam krokodilu mednieks, kādam Lara Krofta. Mēs varējām būt, kas vien vēlamies, bet apbrīnojami viegli šoreiz bija būt sev pašam. Katrā sabiedrībā mēs apzināti vai neapzināti spēlējam kādu lomu, lai pielāgotos, iekļautos vai arī vienkārši tāpat, bet divu latviešu studenšu, augstdzimuša mednieka un Tarzāna prototipa kompānijā šīs maskas nebija nepieciešamas.

Kā ierasts džips traucās pa nelīdzenajām džungļu ieliņām, līdz kāds no melnādainajiem pavadoņiem ar dzīvniecisku reakciju nokliedzās, ka jāapstājas, sekosim šīm pēdām. Todien gaiss bija sasilis neierasti karsts un nolēmām, ka daudz nestaigāsim, jo vakardienas kokteiļi vēl lika par sevi manīt. Randiņš ar šoferi tika norunāts aptuveni pēc stundas. Tā kā nekāds garais pārgājiens netika ieplānots, līdzi paķērām vien pāris ūdens pudeles un laiski soļojām iekšā divus metrus garajā, sausajā zālē. Pēc piecām minūtēm viss jau krita uz nerviem, zāle sitās sejā, saules stari karsēja pieri, bija krietni jāpapūlas, lai ieraudzītu priekšā esošo cilvēku, rokas drīz vien greznoja asiņainas rētas, bet mēs tikai soļojām un nekādas pazīmes neliecināja, ka tas kādreiz beigsies. Pēc laika posma, kas jau pavisam noteikti bija garāks par vienu stundu mēs nonācām kāda ceļa malā. Smaids ātri vien nodzisa, kad pamanīju visu pārējo sejas izteiksmes – nu mēs bijām malu mednieku svešā teritorijā un it neviens nesaprata kā gan tas gadījies. Tika izrēķināts, ka mašīna no mums atrodas vismaz piecu stundu gājiena attālumā un mums ir palikušas četras mazās ūdens pudelītes. Neticēsiet, bet džungļu vidū tā nebūt nav patīkamākā vēsts.

Reiz divas jaunas un dumjas apmaldījāmies Parīzē. Arī tonakt divpadsmit stundu naksnīgie klejojumi pa mazajām ieliņām neiztika bez piedzīvojumiem un dzīvībai gana bīstamām situācijām, taču tur rītam austot vismaz bija kafejnīcas, kur uz bēdām kaut ko uzēst, un cilvēki, kam kaut ko pajautāt. Šoreiz mums bija vien daudz koku apkārt un ļoti aptuvena nojausma par to, kur gan mēs atrodamies. Vienmēr esmu zinājusi, ka vīrieši ir krietni gudrāki, apķērīgāki un loģiskāk domājoši par sievietēm, tāpēc izbaudīju mirkli „esmu apmaldījusies nekurienē”, lai koka ēnā izpīpētu cigareti un paslinkotu. Ar ļoti pārliecinātu sejas izteiksmi mūsu profesionālais mednieks lika ceļu turpināt un to mēs arī darījām, prātīgāku nodarbi šādā situācijā nevarētu izgudrot. Šī noteikti bija pati nogurdinošākā pastaiga manā dzīvē, tās laikā es, manuprāt, kļuvu par augstas klases pēddzini un patiešām pirmo reizi iemācījos vienkārši izslēgt prātu, kas man nekad nebija padevies jogas nodarbībās. Stundām mēs soļojām, atgaiņājām zarus, rāpāmies lielākos un mazākos kalnos, šļūcām no tiem lejā, iztukšojām visus ūdens krājumus, līdz pārmocījušies un pārguruši nonācām izžuvušas upes grīvā. Savā prātā jau biju paspējusi izfantazēt kā mēs gluži kā indiāņi kurinām ugunskuru un ceļam koka būdiņas, kur pārlaist nakti. Vienmēr grūtās situācijās es iztēlojos, ka tā ir kāda filma vai spēle, kur esmu galvenā varone, šīs pastaigas laikā man pat lēnām sāka izbeigties sižeti, kad pēkšņi mēs visi kā uz burvju mājiena sastingām, lai desmit metru attālumā no mums ļautu upes grīvu šķērsot diviem ziloņu jaunekļiem. Vienā acumirklī it neviens vairs nebija noguris vai nomocījies, acīs atgriezās dzirksteles, rokas un kājas atguva spēku – ja ir divi, tad netālu noteikti ir vēl, jo līdz šim visus ziloņus bijām redzējuši vien tusnījam ceļmalā pa vienam.

Kāpām augšā upes stāvajos krastos, bet tur mūs pārsteidza kārtējais divus metrus garais mauriņš. Ar pērtiķa cienīgu izveicīgu pāris sekunžu laikā viens no pēddziņiem jau tupēja koka galotnē un rādītājpirkstu norādīja uz mums neredzamiem objektiem. Sirdis salēcās, jo sapratām, ka viņš skaita ziloņus, kas atrodas no mums maksimums piecpadsmit metru attālumā. Klusi kā pelītes mēs slīdējām tālāk, līdz acīm pavērās klajums, kur savā nodabā ganījās sauszemes lielāko zīdītāju ģimenīte. Smadzenes drudžaini apstrādāja informāciju – milzīgs zilonis tikko nogāza koku, afrikānis pārbaudīja vēju, kurš šajā brīdī bija krietni labvēlīgāks ziloņu klanam nekā mums, mana ceļa biedrene ir nekustīgi pieplakusi aiz koka stumbra, ja ziloņi mūs pamanīs , mēs nomirsim. Vienu acumirkli, kurā it neviens neatļāvās pat ieelpot mēs sastiguši stāvējām un izbaudījām iespaidīgo dabas ainavu.

Piebakstīju trīcošajai draudzenei pie pleca un ķiķinot iečukstēju ausī – „Paskat, tas viens uz mums skatās..”. Tik tiešām nikni saraucis pieri uz mums blisinājās acīmredzami neapmierināts milzenis. Nepagāja ne mirklis, kad jau nopietnākā tonī čukstēju – „Divi uz mums skatās..”.. „Viņi visi uz mums skatās...”

***

Es vēlētos kaut tobrīd būtu redzējusi šo džungļu ainu no malas. Astoņi mazi cilvēciņi, četri melni, četri balti, pārakmeņojušies un pazaudējuši valodu, un pretim trīs neiedomājama lieluma ziloņi. Par godīgu cīņu to būtu grūti nosaukt, jo par spīti ieročiem, skaidrs, ka pārsvars tomēr bija mājinieku pusē. Neskatoties uz iespaidīgo masu, šie dzīvnieki spēj skriet četras reizes ātrāk kā cilvēki un mēs bijām viņu teritorijā, pavisam nelūgti viesi. Sajūta, ka laiks velkas kā gliemezis parasti mūs apciemo, kad kaut ko neprātīgi gaidām, piemēram, eksāmenu rezultātus, bet sajūta, ka laiks ir apstājies vai tāda nav vispār, brīžos, kad no bailēm sirds vai pa muti laukā izlēks. Vienīgā skaņa, ko tobrīd dzirdēju bija mani neritmiski trakojošie sirdspuksti. Šī acu skatienu cīņa turpinājās vai mūžību līdz viens no pretiniekiem paspēra pirmo soli. Klusumu pārtrauca smagā soļa sitiens pret zemi, zaru brīkšķēšana un vienbalsīgs mūsu elpas vilciens. Ķermeņi arvien stāvēja nekustīgi, bet ar acs kaktiņu pamanīju kā bruņotie vīri pavisam lēnām pagriež savus ieroču stobrus kaujas gatavībā. Nākamo soli atkal spēra ziloņu komandas pārstāvis. Mūsu kājas aizvien stāvēja uz vietas, kā zemē ieaugušas, taču ķermeņu augšdaļas neapzināti attālinājās. Kad trešais bandinieks spēra savu soli, pavisam lēnām arī mēs atpakaļgaitā sākām atkāpties. Lēnām, lēnām, nezaudējot acu kontaktu ar trim ziloņu musketieriem mūsu soļi kļuva ātrāki, līdz tika dota zīme – „Skrieniet!”. Un mēs skrējām. Mūsu pozīcija šajā cīņā bija visnotaļ veiksmīga, jo varējām pazust lejā upes grīvā, taču ziloņi savu laiku mūsu vajāšanai netērēja. Kā man vēlāk paskaidroja, visticamāk, ka viņi vienkārši mēģināja pasargāt mazuli, tā kā šī dzīvnieka redze ir neticami vāja, viss, ko šie ievērojuši ir kaut kas jauns un nezināms viņu ierastajā dabas ainavā, tāpēc šie nolēmuši būt piesardzīgi. Viennozīmīgi, mums krietni paveicās, lai gan diezgan eksotiskā veidā, tomēr todien nomirt īsti negribējās. Kad bijām no nāves briesmām jau drošā attālumā, arvien trīcot kā apšu lapas, apsēdāmies ievilkt elpu, bet mūsu Krokodils Dandijs vien pajautāja – „Kādēļ gan jūs neuzņēmāt fotogrāfiju?”. Ir nu gan interesanta humora izjūta cilvēkiem. (Vēlāk gan izrādījās, ka kāds tomēr ir arī to paspējis izdarīt).

Kamēr mēs par godu izdzīvošanai, apsvērām iespēju atmest smēķēšanu, nelietot alkoholu un turpmāk vienmēr dzīvot godīgi, mednieki izdomāja, ka viņi tomēr aizies paskatīties vēlreiz, varbūt tomēr tur atrodas arī kas šaujams, atstājot mūs trijatā ar vienu afrikāni, kurš bruņojies bija tik ar vienu mačeti un priecīgi pie sevis dungoja kādu jautru meldiņu. Sēdējām upes grīvā, apstulbušas, neaizsargātas, bet ar jaunu ķeksīti sarakstā – mūs tikko gandrīz nogalināja trīs ziloņi.

Drīz vien, jautri čalodami, atgriezās arī mūsu bruņotie pavadoņi ar paziņojumu, ka, kamēr mēs tur nāves bailēs tupējām turpat krūmos esot rosījies viens ziloņu tēviņš. Vienai dienai ziloņu nu būtu gana, bet neaizmirsīsim, ka mēs vēl aizvien bijām apmaldījušies un pēc dzīves elpu aizraujošākā momenta mums bija jāturpina ceļš it kā nekas nebūtu noticis...