Vai es jau minēju, ka Āfrika ir bijis mans sapnis kopš es sevi atceros? Tāpēc man nebija ilgi jādomā, kad kādā saulainā pēcpustdienā laiski dzerot kafiju es pēkšņi izdzirdēju jautājumu - "Braucam?" Apdomāšanās norisinājās aptuveni vienu sekundes simtdaļu līdz es atbildēju ar nepārprotamu JĀĀ! Protams, ka braucam. Bet pagaidi, Tu to domā nopietni? - Jā, jā, pavisam nopietni, bet Tu taču saproti, ka tur nebūs pilnīgi nekas, vien savvaļas zvēri, tur nebūs ne veikali, ne sakari, iespējams pat duša tur nebūs. Lieliski, man veikali nekad nav īsti patikuši.
Jāatzīstas, ka man nebija ne ideju kur es vispār dodos. Vien pāris mājieni - Tanzānija, medības, nekuriene, augsta sabiedrība. Bet kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Šajā gadījumā vēl neuzkož klāt ziloņa sirdi. Redziet cik vienkārši tas viss ir - jā vai nē, melns vai balts. Tik daudzi man bieži stāsta - ak, cik forši Tev tur Ibizā, es ar gribētu aizbraukt, BET.. tas neesot tik vienkārši, tad tur man tas un tas un vēl nez kas. īstenībā tas ir vēl vienkāršāk nekā jūs varat iedomāties, nopērc biļeti un brauc, prāts saka nē, sirds saka jā, kaut kā es ticu, ka laimīgāks ir tas, kurš beigās paklausa sirdij. Tad vēl ir tā materiālā puse, protams, bet ziniet manā kontā tobrīd bija mazāk naudas nekā jebkuram citam, reizēm varbūt ir vērts atteikties no tām fantastiskajām jaunajām kurpēm, kuru dēļ tu būsi pirmā meiča rajonā un "iegādāties" piedzīvojumu un pieredzi, kurpēm papēži ar laiku nodils, bet stāsti dzīvo mūžīgi. Par šo tēmu runājot, es nesen noskatījos filmu ar savu iecienītāko aktieri galvenajā lomā "The Boys Are Back", kur tēvs bērnu audzināšanā izmantoja tikai vienu vārdu - jā. Nekādu recenziju nerakstīšu, vien ieteikšu noskatīties. Cik krāsaina gan var būt ikdiena, ja mēs biežāk sev atļaujamies uz tām trakajām, mazliet muļķīgajām idejām dot sev zaļo gaismu. Tieši tik vienkārši un tajā pašā laikā tieši tikpat sarežģīti. Šķiet, ka ievadu daļa ir beigusies un jau ar nākamo ierakstu ceļosim uz Āfriku. Bon Voyage!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru