Prelude

Es nekad neesmu bijis liels ceļojumu aprakstu fans - nesaprotu kuram gan interesē, kurā kafejnīcā gan tu sēdēji savā atvaļinājumā Parīzē vai cik grādi bija Taizemē, kad kāds baltā smilšu pludmalē malkoja kokteiļus no svaigu kokosriekstu čaulām. Ar to es gribēju pateikt, ka man vispār nepatīk vārds "tūrists" visās tā izpausmēs. T-krekli ar uzrakstu I Love New York, Brasil, Japan, Portugal un fotogrāfijas ar žilbinošu smaidu kamerā Eifeļtorņa virsotnē, pie Big Bena vai Kolizeja. Bet ceļot! Tas nu gan man dikti patīk un man ir bijusi šī fantastiskā iespēja jau no agras bērnības, vecāku paspārnē izbraukāt vismaz pusi Eiropas un vēl pa valstij katrā kontinentā. Protams, ka es uzbraucu Eifeļtornī un nobildējos pie Kolizeja, bet tas vairāk tā ķeksīša pēc. Ceļošanu kā tūrists klasiskais pavisam es atmetu, kad biju izaugusi jau pietiekami liela lai mamma un tētis ņemtu savus pieaugušos bērnus līdzi savos retajos atvaļinājumos. Tad nu piegājām lietām no citas puses. Ja Francijas brauciens, tad jāapmaldās uz nakti Parīzē, kur ķīniešu kvartālā ar nazi pretim nāk asiņais melnādainais (te tev nu bija sarkanvīns un kruasāni), ja Spānija, tad nu tur arī uz dzīvošanu, ja Nīderlande, tad lūdzu parādiet man coffee shopu , kur dodas tikai vietējie. īsāk sakot nekādus tūristu autobusus, lūdzu. Tāpēc es no sākuma galīgi nebiju sajūsmā par šo blogošanas ideju. Nez kāpēc aizvien galvā tā doma "Bet kurš tad to lasa un kuram tas vispār interesē?". Tad sapratu - es taču pati lasu Latvijas blogerus un tvītotājus, ir pāris kam sekoju līdzi regulāri un nebūt neuzskatu to par lieku laika tērēšanu. Paskaidrojums: šis ir netiešs turpinājums manam pirmajam blogošanas mēģinājumam aprakstīt kāda ir dzīve nostāstiem apvītajā Spānijas mūžīgo ballīšu salā Ibizā. Tad kā tas nākas, ka no house mūzikas ritmiem un dzērienu paplātēm Eiropā tā pēkšņi Opāāā esam Āfrikā, pie savvaļas ziloņiem un spoku stāstiem par visām iespējamajām pasaules slimībām. Tad nu es satiku vienu draudzeni, tad otru, stāstīju, stāstīju, stāstīju.. sapratu, ka mēs malkojam jau trešo dzērienu glāzi, cigarešu etvija iztukšota, bet es vel neko neesmu izstāstījusi! Un kāds man teica - pieraksti to! Tas nav ceļojuma apraksts, tas ir vesals stāsts, pat mazliet romāns ar visām nepieciešamajām sastāvdaļām. īstu draudzību, naidu, bagātību un nabadzību, romantiku, priekiem un asarām, cilvēkiem un dabu, piedzīvojumu garšu, bailēm, pat mīlestību. Man tiešām apnika tik daudz runāt, tāpēc nolēmu AIDĀĀ. Mana plānotāja haotiskās piezīmes tagad lēnām pārtaps stāstā par to kā 20 gadīgam skuķim no debesīm nokrita iespēja piepildīt visu dzīvi lolotu sapni - aizbraukt uz Āfriku. Un par to kā divas nedēļas citā pasaulē var izmainīt.. visu. Ieinteresēju? Turpinājums sekos.