05:30 am

Nedaudz statistikas - pēc manu Āfrikas piedzīvoju fotoattēlu publicēšanas tādos sociālajos portālos kā draugiem.lv un facebook.com, no savu kontaktu loka mani ir izdzēsuši jau vienpadsmit cilvēki, iespējams vēl kāds, ko es neesmu pamanījusi, nerunājot par negatīvo komentāru jūru un draudu vēstulēm. Vienubrīd apsvēru domu varbūt savas drošības labad nemaz no segas apakšas vairs ārā nelīst. Jāatzīstas, ka man šāda reakcija ne prātā nebija ienākusi, jo man mednieki apkārt ir bijuši cik vien sevi atceros, ādas, žokļi, nagi, ragi, un galu galā kur tad tā gaļa rodas. Es zinu, ka "Ejiet jūs visi ****" ir vienīgā un vispareizākā attieksme, bet tieši tikpat labi es zinu, ka vismaz puse no mana jauniegūtā naidnieku loka cītīgi seko līdzi tam, ko es šeit rakstu (šajā ziņā mēs tomēr visi esam vienādi). Savādi - man nekad nav nācis prātā nosodīt kādu viņa darba, hobija, reliģijas vai aizraušanās dēļ. Kur nu vēl rakstīt tūkstošs simbolu garas vēstules par to, cik gan tas ir slikti, nepieņemami, necilvēcīgi. Vai tad visa pamatā nav būt laimīgam, smaidīgam un priecīgam - citam patīk dziedāt, citam dejot, citam līmēt, zīmēt, krāsot, citam atkal patīk medīt. Un vispār visas šīs negācijas manā virzienā ir diezgan nepamatotas, jo viss ko esmu sašāvusi ir tukša Coca Colas bundža. Diemžēl, jo šaušanai ir nepieciešama licence. Ar visu šo ievadu es mēģinu atsijāties no liekās auditorijas, jo asiņaini stāstiņi turpmākajos ierakstos pavīdēs varētu pat teikt, ka diezgan bieži, un lasīt vidēji trīs vēstules dienā par to cik gan briesmīgs cilvēks tu esi, ir vienkārši nogurdinoši. Nepārprotiet, es mīlu gan dabu, gan jaukus zvēriņus un lielie, ļaunie mednieki šīs lietas mīl vēl vairāk. Ja vien kāds man spētu paskaidrot kāpēc man ir jākaunas no manas jaunības lieliskākā piedzīvojuma.. Tad es nemaz to negribētu dzirdēt :-)

Ja ir jāizvēlas viens no diviem, vienmēr esmu ierindojusi sevi pilsētas meiteņu kategorijā. Mežonīgas ballītes vismaz piecas dienas nedēļā, cilvēku pūļi, trokšņainas izklaides vietas, satiksmes sastrēgumi, kā nekā par savām otrajām mājām es izvēlējos leģendāro Ibizas salu, kur katru vakaru iziet ielās ir tas pats, kas no rīta iztīrīt zobus. Kas jādara, jādara. (Šis gan nav tas melns vai balts gadījums, jo mežus, upes, basas kājas un dziļus laukus arī nekad neesmu smādējusi. )Radusi doties gulēt rītausmā un mosties četros pēcpusdienā es nekad nespēju sevi iztēloties lecam ārā no gultas 05:30, aunam kājās mednieku apavus un haki krāsas vīriešu apģērbā līdz pat saulrietam pavadīt dienas mežos, dzenot pēdas mežonīgiem dzīvniekiem. Interesanti pēc divdesmit gadiem atklāt, ka īstenībā pat pats sevi ne vella tu nepazīsti, jo tieši tā es darīju. Arvien mazāk stundas tika atvēlētas miegam, arvien vairāk ilgiem pārbraucieniem un klejojumiem, ložņājot pa krūmiem, ar šautenēm bruņotu vīru kompānijā, un, protams, arī vakari tanzāņu mūzikas pavadībā, tukšojot džina un tonika glāzes un klausoties neticamos mednieku stāstus bija neatņemama mūsu mazās pasaulītes sastāvdaļa.
Pie jaunā grafika mēs pieradām ļoti ātri, pirmā diena gan tika nogulēta, bet pēc visiem lidostu piedzīvojumiem, tas bija vien pašsaprotami. Pirmais, ko atceros bija milzu kultūršoks. Tu esi pamodies, visi ir prom medībās, izejot no telts priekšā upe, kur laiski savas dienas vada nīlzirgu ģimenītes, bet naktīs kā ogles spīd sarkanas krokodilu acis. Pretim soļo pārlaimīgi āfrikāņi un sveicina mūs svešā valodā un rīta kafija un cigarete tiek baudīta nevis spiedzošu spāņu ielenkumā, bet gan pilnīgā klusumā, uz koka terasītes, kas uzbūvēta virs līkumainās upes, studējot grāmatu "Āfrikas zīdītāji". Kā tagad atceros, ka tajā pašā pēcpusdienā mēs devāmies līdzi vienai no ekipāžām, aplūkot ēsmu, kur šie baro pašu karali lauvu un atpakaļceļā piecu metru attālumā no mums stalti maršēja milzu zilonis. Šis nav zoodārzs un šis nav arī safari - tas ir īsts savvaļas zilonis! Pats Galvenais metās ārā no mašīnas un ar fotoaparātu rokās skrējām visi neiedomājami lielajam dzīvniekam pakaļ. Ziloņus taču viņi redz katru trešo dienu, bet šis esot bijis rets skaistulis, vēl stundām ilgi nopietni vīri kā mazi bērni jūsmoja "Vai jūs redzējāt tos ilkņus?". Tā arī nesapratu, kas šim bija tik īpašs, nez vai arī ziloņiem tiek rīkoti īpaši skaistumkonkursi.
Kad pametu Rīgu, man pat prātā neienāca, ka man pēkšņi būs jādodas medībās, tāpēc mans čemodāna saturs bija ļoti "ibizīgs". Supermini šortiņi, ne pārāk piedienīgas kleitiņas, divpadsmit centimetru papēžkurpes, pāris peldkostīmi un tamlīdzīgas muļķības. Ar medību apģērbu mūs veiksmīgi apgādāja vīrieši, bet nu nākamā problēma - šī vairs nebija manu pusjukušo Ibizas draugu sabiedrība, un t-kreklu ar uzrakstu IloveIbiza pie vakariņu galda nebūtu prāta darbs vilkt. Likām abas galvas kopā un sapratām, ka pāris dienām ekipējums pietiek. Papēžkurpēs un spilgti sarkanām lūpām un puspliku dibenu balansēt ap ugunskuru, lai paliek manu mīļo krievu dāmu ziņā. Panika par nesagatavotību apstākļiem pāris dienu laikā norima pavisam, jo sapratu - īstenībā taču neko nevajag! Cik atkarīgi mēs esam no lietām, bez kurām tik ļoti vienkārši varētu arī iztikt. Šo rakstot man sametās kauns paskatoties apkārt uz noliktavas situāciju manā istabā. Jo brīdī, kad lēnām satumstot Āfrikas debesīm, mazgājoties bambusa dušā, bez jumta virs galvas, uz pleca nosēžas spilgti zils milzu taurenis, vairs nekas nešķita svarīgi. īsu mirkli pat noticēju, ka es prastu iztikt vien no saules un mīlestības.. vienmēr.