Movies

Tā taču notiek tikai maz budžeta televīzijas filmās vai Džeimsa Bonda kases gravējos - nevaldāmas pakaļdzīšanās, neiedomājams ātrums, strauji līkumi, milzu putekļu mākonis, labie pret ļaunajiem, pielādēti ieroči, tam visam fonā kaut kas no Rokija sērijas melodijām un prātam neaptveramas dabas ainavas. Privātā teritorija nekad nav bijusi joka lieta - bērnībā, kad ar brāli dalījām vienu dzīves telpu, ar sarkanu krāsu istabas vidū tika iezīmēta līnija, kuru šķērsojot pa gaisu gāja rokas, kājas un bez traumām, puņķiem un asarām tādā gadījumā neiztikt. Otram vienmēr tiek tas labākais, jaukākais, dārgākais un otra krastā zāle vienmēr zaļāka. Klasika. Gluži tāpat arī medību pasaulē, lielākais bifelis noteikti dzīvo kaimiņu teritorijā, par kuras šķērsošanu gan var iebraukt pamatīgās auzās, taču cik gan liela ir iespēja, simtiem hektāru milzīgajā platībā, sastapt vienu no trim tur saimniekošajām ekipāžām? Diezgan niecīga un galu galā, kas neriskē, tas nevinnē. Šķiet, ka mūsu ceļojuma paketē Kobras cienīga vajāšana bija jau laicīgi izkārtota.
Mājīgā būdiņa koka galotnē jau gandrīz bija gatava uzņemt nakšņotājus, pretim kokā karājās smalki pagatavotas vakariņas džungļu karalim, bet mēs kavējām laiku ar tukšām pļāpām un Marlboro Lights, kad tālumā garām nozibēja putekļu mākonis un nepārprotams motora troksnis.
Ar necilvēciski strauju reakciju mūsu PH jau bija ielēcis džipā un šoferis gāzes pedāli nospiedis līdz grīdai, un automobilis, kuram pa spēkam pārvarēt visneiespējamākos ceļa posmus, traucās pakaļ nelūgtajiem viesiem. Ar visiem spēkiem iekrampējusies sēdeklī un izmisīgi turot līdzsvaru, lai neizlidotu kaut kur pa ceļam laukā, viss par ko spēju domāt - bet tā taču rāda kinoteātrī uz lielā ekrāna! Tur arī labie puiši vienmēr noķer sliktos un sadod šiem pēc nopelniem, tā kā mēs, protams, spēlējām labo puišu komandā, drīz vien sliktie zēni bija rokā. Kas gan tas bija par skatu, šie trīcēja kā apšu lapas, kad mūsu Krokodils Dandijs devās pretim, stādījās priekšā un jau pēc pāris vienkāršiem teikumiem svešie laidās lapās, astes kājstarpē iežmieguši. Redz kā, izrādās, ka ne vienmēr vīriešiem tās dūres ir jāvicina, reizēm pietiek vien pasniegt roku, kuru pilnā garumā grezno krokodila zobu izcirsta rēta, un pasmaidīt. No sajūsmas gribējās spiegt un kliegt, bet šajā filmā tādu lomu nebija, tāpēc ieņēmām Laras Kroftas cienīgu imidžu un ar pilotu brillēm uz acīm un degunu izslietu mākoņos, vien ar skatienu pavadījām iebraucējus. Es zinu pavisam droši, ka viņi svešā teritorijā vēl ilgi neložņās.
Adrenalīna deva bijām noķēruši, bet priekšā bija vēl viens sarežģīts uzdevums. Mēs gribējām redzēt īstas savvaļas lauvas un tās gluži tik vienaldzīgi kā ziloņi vai zebras pa ceļa malu nedefilē, tādēļ tumsai iestājoties, plecu pie pleca, pieci cilvēki saspiedāmies nupat uzceltajā slēpnī, lai stundām ilgi pacietīgi gaidītu neatkarīgos savvaļas kaķus. Ieņēmuši katrs savu jogas pozu, tumsā un klusumā, tā mēs tur tupējām, aizturējuši elpu, notirpušām kājām ik pa brīdim iemetot aci pulkstenī. Pagāja minūtes divdesmit, stunda, divas, bet no lauvas ne ziņas, ne miņas, entuziasms sāka noplakt, klanījām galvas, ik pa brīdim kāds iekrācās. Kad visi pieci jau nepacietīgi gaidījām, kad gan šīs mocības beigsies, kaut kur tālumā atskanēja dobjš rēciens. Acis vēroja zvaigžņotās debesis un ausis klausījās nu jau veselu kori plēsēju, kuri sarunājās savā starpā pirms došanās nakts dzīvē. Iespējams, šis bija pats saviļņojošākais koncerts, ko jebkad esmu apmeklējusi. Lai gan tonakt lauvu tā arī neieraudzījām, vakars bija vairāk kā izdevies. Izbaudījuši darbadienas vakaru ārpus mājām, izsalkuši un noguruši devāmies nometnes virzienā, kad ceļu šķērsoja, manis jau pieminētie, savvaļas suņi. Pieci gabali, spīdīgām acīm bravūrīgi nostājās ceļa vidū un pat neiedomājās, ka varbūt viņiem tagad būtu no mums jābaidās. Runā, ka savvaļas suns ir slikta zīme, jo šie kārnie plēsēji esot īsti nezvēri, vieni no agresīvākajiem radījumiem, pat lauvas turas no šiem pa gabalu. Pēc skata nekad nepateiktu, taču jau otro nelūgto viesu parādīšanās teritorijā, krietni samazināja izredzes tikt pie iespējas novērot lielo kaķu ikdienas gaitas. Protams, ka mūsu āfrikāņiem par tādiem sīkumiem nav jāuztraucas un viens no viņiem nolēma, ka sunīšus vajag pabarot, pavisam mierīgi, paķēris gaļas gabalu, izlēca no mašīnas un uz mūsu kliedzieniem atbildēja vien ar platu smaidu - "es taču neesmu garšīgs!".
Tikpat nopietni cik dienās medījām, naktī tika tukšotas kokteiļu glāzes. Ik vakaru ierodoties nometnē izveidojās tāds kā rituāls - glāze baltā vīna un cigarete pārrunājot katra dienas notikumus, tad duša un imidža maiņa, nesteidzīgas trīs ēdienu vakariņas, līdz Galvenais dodas pie miera dodot starta signālu pagriezt skaļāk mūziku un pasūtīt nu jau krietni stiprākus dzērienus. Bāra saturu mēs tukšojām tiešām prātam neaptveramā ātrumā un sarunas kļuva arvien draudzīgākas, sirsnīgākas un patiesākas. Starp pulksten 21:45 un 22:15 katru vakaru uzpūta vēsa ziemeļu vēja brāzma, atnesot sev līdzi visdīvainākā paskata kukaiņus un insektus. Un tieši šie vakari tanzāņu mūzikas pavadībā, apgūstot dažādas svahili valodas frāzes un atvērtu muti klausoties neticamajos mednieku stāstos, man arvien rādās sapņos.


mazliet atmosfērai - http://www.youtube.com/watch?v=tJ7TD4OIc50