Klasisks kadrs no "noskaties un uzreiz aizmirsti, par ko tur bija" romantiskajām filmām - viņa gāja pa ielu ar pilnām rokām iepirkumu maisiņu, tad kāds viņu netīšām pagrūda un viss maisiņu saturs nu bija izbārstīts visas centrālās ielas garumā. Pie sevis lādējoties, puķainā kleitā tērpusies, viņa mēģināja glābt kas vēl glābjams, tad pēkšņi pacēla acis un priekšā tupēja viņš, žilbinošu smaidu sejā, sniegdams izbirušos tomātus. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Turpmākās dienas viņi pavadīja, rokās sadevušies, klaiņojot pa pilsētas ielām un vakariņojot romantiskos restorānos, viņš dāvāja viņai ziedus un smalkas rotaslietas, mēneša jubileju viņi pavadīja Parīzē un Eifeļtorņa virsotnē atzinās viens otram mīlestībā. Pēc neilga laika sekoja melnais periods, kas ir katrā stāstā, piemēram, viņš aizmirsa pieminēt, ka ir precējies un trīs bērnu tēvs vai viņa pārvācas dzīvot uz citu kontinentu, jo tikusi pie lieliska darba piedāvājuma. Tas būtībā nav svarīgi, kādu laiku abi dzīvo katrs savu dzīvi, viņš iegrimst darbā, bet viņa vakarus pavada vienatnē tukšojot vīna pudeles un lasot grāmatas no sērijas "esmu viena, skaista un laimīga". Protams, ka pēc laika abi atkal satiekas visdīvainākajā vietā, piemēram, lielveikalā pie dārzeņu nodaļas, atceras dienu, kad pilsētas vidū uz ielas lasīja izbirušos tomātus, saprot, ka viens bez otra vairs nevar, atkal ir kopā, dzīvo ilgi un laimīgi. Un miljoniem meiteņu visā pasaulē gaida, kad kāds uzlasīs viņu saplīsušā maisiņa saturu. Šo šablonu var apstrādāt tūkstošiem variantos, taču ne velti Paulu Koelju ir rakstījis - visi mīlas stāsti ir vienādi.
Tagad es celšu gaismā Kolumba cienīgu atklājumu. Gluži nejauši esmu atradusi iemīlēšanās recepti, varbūt kādam noderēs un aiztaupīs laiku, gaidot to brīnumaino mirkli, kamēr acu skatieni sastapsies un pasaule apgriezīsies kājām gaisā. Viss, kas nepieciešams ir mazliet eksotikas, otra persona, aptuveni divas nedēļas un kāds trešais, kurš ik pa laikam izmet kādu frāzi, cik gan viņš lielisks, gudrs, gādīgs. Paskaidrošu sīkāk - atliek izrauties no ikdienas vides noskatīt potenciālo kandidātu, kopā ar viņu atrasties kādā vietā tālu prom, divdesmit četras stundas sēdēt pie viena galda, meklēt kopīgus piedzīvojumus, kopīgi doties ikdienas gaitās, taču teritorijai jābūt diezgan ierobežotai, lai nav kur aizlaisties. Darbojas nevainojami, esmu pārliecinājusies jau trīs reizes. Pirmais stāsts - astoņas dienas uz jahtas Vidusjūrā, kopīgi makšķerējot krabjus, vakariņojot mazos ostas restorānos un kopīgi beržot netīro klāju. Otrais - kūrorts vienā no mandarīnu valstīm, trīs nedēļas, vieni gaiteņi, baseina bāri, kopīgas ekskursijas. Trešais - Āfrikas medību nometne, divas nedēļas, viena ekipāža, džins ar toniku. Par to pēdējo, tie, kuri nav apveltīti ar lielu pacietību, grādīgie dzērieni procesu krietni paātrina. Galu galā, mums visiem taču ir kāds bērnības nometņu slepenais mīlas romāns, kā arī ne velti lielākā daļa vecākās paaudzes pāru iepazinušies pionieru nometnēs, spēlējušies vienās smilšukastēs vai vismaz bijuši kursabiedri.
Jāatzīstas, ka man arvien nav skaidrs, kāpēc cilvēki, īpaši šajā fantastiskajā jaunības posmā, vēlas nodarboties ar attiecību veidošanu. Divreiz pamēģināju, nesanāca un sapratu, ka otrā pusē zāle tik tiešām ir zaļāka. Es nespēju saprast kā mēs būdami jauni un skaisti, izvēlamies nevis galvu reibinošus piedzīvojumus, nezinot, kur no rīta pamodīsimies, bet gan televizoru un zemenes ar putukrējumu piektdienas vakaros. No brīvības garšas vienubrīd biju tik ļoti apreibusi, ka pārvērtos par cinisku bez sirds radījumu, bolīju acis ikreiz, kad kāda no draudzenēm paziņoja, ka šo vakaru pavadīšot divatā ar savu puisi. Sapratu, ka ir pavisam traki brīdī, kad manā priekšā bija vīrietis, kurš mani cēla debesīs un gribēja vest uz Brazīliju un iepazīstināt ar vecākiem, bet es izslēdzu telefonu un aizgāju uz ballīti, pārnākot mājās pēc trim dienām un nejūtot ne mazākos sirsapziņas pārmetumus. Mani mīļākie seriālu varoņi bija Henks Mūdijs un Bārnijs Stinsons, un katru reizi, kad bija aizdomas, ka man kāds varētu arī iepatikties, es vienkārši pārtraucu visus kontaktus. Protams, ka romantika ir jauka - mazās devās un noteikti ne divdesmit četras stundas, septiņas dienas nedēļā. Iet uz kino, kopīgi brokastot un sūtīt muļķīgas īsziņas, bet tikai līdz brīdim, kamēr kāds neizdomā uzsākt - kur tu vakar biji un kāpēc nebiji mājās, kāpēc necēli telefonu un es gribu, lai atnākot mājās no darba, kad būšu noguris, mēs kopīgi skatītos griestos. Gan jau arī tam pienāks laiks, bet lūdzu, lūdzu pēc iespējas vēlāk.
Ne velti saka, ka tie, kas vismazāk gaida... jūs jau zināt. Pēdējā lieta, ko es gaidīju atklājot Āfrikas kontinenta burvību, bija taureņi vēderā. Kad atpakaļceļā sēdējām Kenijas lidostā gaidot lidojumu, jutos kā ar bomi pa pieri dabūjusi - kā gan tas varēja notikt? Un tieši tad es sapratu, ka mana iemīlēšanās recepte darbojas. Katru dienu kopīgi brokastojot, pusdienojot, vakariņojot, dodoties medībās, izklaidējoties, smejoties vienkārši nekas cits neatliek kā iemīlēties. Protams, ka man nav ne jausmas ko tas vārds vispār nozīmē, bet sauksim šo sajūtu vispārpieņemtajos terminos. Un šeit es nevarēju izmantot parasto tehniku - aizbēgt prom un izlikties, ka nekas nav noticis. Vienmēr biju sūdzējusies, ka mīlas stāsti ir kļuvuši garlaicīgi. Iepazīšanās internetā vai pie bāra letes, vienas vakariņas, kino apmeklējums un pēkšņi jau ikdienas rutīna, dusmīga meitene, kura necieš puišu pokera vakarus, un vīrietis, kurš allaž aizmirst dzimšanas dienas, milzu scēnas par nemazgātiem traukiem, vai neatbildētu īsziņu - mans ļaunākais murgs un es jau esmu tur bijusi. Te pēkšņi kā gadījies kā ne, man priekšā stāv cilvēks, kuru varētu raksturot ar jebkuru vārdu, izņemot "normāls", klaiņo pa pasauli medīdams, prot apieties ar ieročiem, runā svahilu valodā, nošāvis četrdesmit ziloņus, kuram pilnīgi nospļauties par citu domām, krokodila zobiem izplēstu rētu rokā un cigareti zobos. Katru reizi, kad mana ceļa biedrene vilka mani uz zoba, atcirtu, ka tas ir brīvdienu romāns, lai liek man mieru. Sirdi neapmānīsi, brīvdienu romāns, bija pietuvojies ārkārtīgi bīstamai robežai. Turklāt vēl aizliegts - viņš taču bija darbā, un es maza muļķe, kas maisās pa kājām. Kā man patika spēlēt šo spēli - dienasgaismā mēģināt slēpt acīm redzamo un izlikties, ka nekas nenotiek, bet tumsai iestājoties aizmirst visus noteikumus un ļauties mirkļa vājumiem. Cilvēku un dzīvnieku pasaule ir apbrīnojami līdzīgas, vismaz pārošanās ziņā noteikti. Kādreiz man šķita, ka aiziet uz dārgu restorānu un mīlināties pludmalē mēnesgaismā ir romantiski. Tagad romantisks vakars manā izpratnē - stāvēt uz koka terases virs līkumainas Āfrikas upes un luktura gaismā vērot kā astoņpadsmit krokodili cīnās par maitas gabalu.
Tikai nelaimīga mīlestība var būt romantiska - kārtējais citāds. Jāpiekrīt vien ir, jo divas nedēļas bija viss laiks, kas mums atvēlēts. Es devos uz Eiropu, viņš palika nometnē, par spīti divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģiju brīnumiem un neierobežotajām sakaru iespējām, atvadījāmies ar vārdiem - "You never know". Skype, telefons, e-pasts, pat vēstuļu sūtīšana šoreiz nebija opcija, jo nekurienei nav adreses. Gluži kā kara laikā, arvien nespēju noticēt, ka šodien kaut kas tāds ir iespējams. Nedēļām skrienot paliek vien neaizstājamas atmiņas un arvien vairāk šķiet, ka tas bija vien skaists sapnis. Man tas noteikti bija vajadzīgs, pirmkārt, lai izārstētu savu cinismu, otrkārt, lai noticētu, ka brīnumi notiek. Es vienmēr biju tā, kas ķiķina par visiem rozā briļļu valkātājiem, bet, kad pati pielaikoju, nemaz neizskatījās tik slikti.
Visi mīlas stāsti ir vienādi. /Paulu Koelju/
