P amatskolā bija jāraksta domraksts ar ļoti vienkāršu nosaukumu - "ceļš". Stundām sēdēju pie baltas lapas un nevarēju uzrakstīt ne vienu vārdu. Un ne jau tāpēc, ka man nebija ko teikt, man vienkārši bija pārāk daudz ko teikt. Vairumam stundām gari pārbraucieni no punkta A uz punktu B saistām ar dīdīšanos, bezdarbību, neskaitāmiem "vai vēl ilgi?", bet jau kopš sevi atceros es nereti esmu izjutusi pat vilšanos, kad galamērķis ir sasniegts. Un ja aiz loga saule jau ir norietējusi tad vispār! Tā es varētu braukt dienām un naktīm, vērot ceļu, ainavas aiz loga, ceļazīmes, un obligāts noteikums ir muzikālais pavadījums. Tā taču ir viena varen nozīmīga piedzīvojuma sastāvdaļa! Jāpiebilst, ka galu galā par savu domrakstu saņēmu maksimālo novērtējumu.
Ceļš no Spānijas līdz Āfrikai ir tāls un tajā gadījās ne mazums akmeņu, bedru un strauju līkumu. Salai, kurā es līdz brauciena sākumam uzturējos, ir niķis - cilvēku lidmašīnu reisi tiek regulāri nokavēti vai vismaz atcelti. Tā kā lidmašīnu uz sapņu zemi mums kavēt nenāca ne prātā, tad, protams, mums tika otrais variants. Neizturami karstā sestdienas rītā, pēc ļoti pieticīgi gulētas nakts, ar čemodānu un trakojošiem tauriņiem vēderā, pusceļā es izkāpu no taksometra, jo izrādījās, ka kāds no reisiem garajā lidojumu ķēdē tā vienkārši nav apstiprināts. Lieki piebilst, ka tā pavisam nav pati jaukākā sajūta pasaulē. Pēc divām vai trim dienām. Ar milzu vilšanos atgriezos ierastajā spāņu ikdienā. Tā pagāja nedēļas nogale līdz pirmdienas pēcpustdienā mani pamodināja telefona zvans - šovakar! Pa galvu pa kaklu metos uz mājām ar jaunu sparu locīt bikses un kreklus iekš tā čemodāna. Kaut kāda mistiska iekšējā balss jau tad man teica, ka labāk paņemt līdzi visu, tāpat katram gadījumam.Ziniet, tā sieviešu intuīcija reizēm strādā tiešām veiksmīgi. Vakarā ziņkāres un zinātkāres pilnas devāmies uz lidostu no visiem atvadoties ar vārdiem "Ielidojam nākamās 1dienas rīta pusē." Ai, kā sanāca samānīties. Lai gan to jau man vajadzēja nojaust ņemot vērā savu pieredzi no pagājušas vasaras, visu reizināt vismaz ar divi. No diviem mēnešiem kaut kā izauga četri..Un vispār četras diennaktis Āfrikā jau sākotnēji izklausās kaut kā neriktīgi. Tā nu mēs divas jaunas latviešu studentes apbruņojāmies ar manu klasisko ceļošanas komplektu viena draudzene un viena pudele un pametām bohēmas paradīzi. Nākamā pietura Londona tika saniegta jau tajā pašā vēlā vakara stundā. Kā visiem zināms pilsēta ir liela un lidosta ar šiem nav tikai viena. Eiropas kontinentu mums plānots pamest vien nākamajā rītā un pavisam no citas lidostas. Kā jau tipiskajiem skopajiem latviešiem autobusa biļetes cena mums likās pilnīgi vājprātīga, par tādu naudu Rīgā var sanākt viens kārtīgs piektdienas vakars, tāpēc problēmu risinājām arī ļoti klasiskā latviešu stilā, atverot Bacardi pudeli. Jau jautrākā prātā, sēdāmies vien tajā busā iekšā, bet suši, kuram pilnīgi loģiski vajadzētu ietilpt tik nenormālā cenā, tā arī nesagaidījām. Ar lielām mokām sagaidījušas nākamo rītu un mūsu lidojumu, nu tad beidzot tikām arī pie visādiem labumiem, ko allaž piedāvā garo pārlidojumu lidmašīnas. Siltie ēdieni, mīksti pledi un jaunāko filmu, seriālu un mūzikas izlases.Astoņas stundas paskrēja nemanot, debesīs vēl paspēju izraudāties, divas reizes noskatoties filmu "I Love You Philip Morris". Jocīgi, skatoties klasiskos sieviešu raudamgabalus kā Titāniks vai Notebook, man nāk miegs, bet geju noziedzinieku mīlestība man liek raudāt. Jāpiebilst, ka mums apkārt sēdēja aptuveni 20 cilvēku grupa sarkanos T-kreklos ar uzrakstiem "Ask me where I'm going - Kenya 2010". Vēl stulbāku kaut ko man grūti iedomāties.
Pie tā kādus pārsteigumus mums sagādāja Kenija es vēljoprojām vainoju smaidīgo vīrieti, kurš apkalpoja mūs Londonā pie British Airways check-in. Sverot mūsu bagāžas viņš stingri piekodināja, ka uz uzlīmēm ir rakstīts, ka bagāža tiek nogādāta līdz pat pilsētai Dar Es Salaam Tanzānijā, taču lai mēs tam nepievēršam uzmanību un noteikti Nairobi lidostā Kenijā savācam savus čemodānus. Protams, ka tā arī darīsim, nebūtu jauki attapties galapunktā tukšām rokām. Tik ar to laiku mums ļoti švaki, vien stunda laika. Tad nu skrējām kā aptrakušas, pāris kenijieši no lidostas personāla uz noteikumiem paskatījās caur pirkstiem, lai tik mēs ātrāk tiktu pie tām lentēm. Desmit minūtes, divdesmit, pusstunda.. Tas taču galīgi nav smieklīgi mums tūliņ jālido tālāk! Tādu haosu bagāžu saņemšanā es nekad nebiju redzējusi. Uz lentes līkumiem neārtraukti krita nost ceļasomas, melnādainie bija nolēmuši, ka slīdošu lenti var izmantot arī kā sērfošanas dēli, bet visā tajā haosā mūsu čemodāni tā ar nerādījās. Nekas, nekas meitenes, pagaidiet vēl mazliet, mēs jūs iečekosim tāpat. Kad bija pagājušas jau piecdesmit minūtes, sapratām, ka šī problēma mums būs jārisina jau Tanzānijā un atmetām ar roku, bet tur mums paziņoja, ka iekāpt lidmašīnā vairs nav iespējams, tā jau ir uz skrejceļa. Nākošais reiss uz Dar es Salaam izlido nākošajā rīt plkst 08:30.. Uhh, kas tas bija par jandāliņu. Pulstens bija vien vienpadsmit vakarā un jau pēc stundas Tanzānijā mūs sagaida, nogādā hotelī, kur gaida mīkstas gultiņas un silta duša, nākamajā rītā lidmašīna uz džungļiem. Tā vietā mēs esam Kenijā, lidostā ar melnādainajiem, kuriem mūsu situācija liekas varen uzjautrinoša otrā galā mūs gaida baltādainie cilvēki, kuriem nu mēs būsim neapzinīgas, dumjas skuķenes, kuras pat ar lidojumiem nespēj tikt galā. Pēc asām vārdu pārmaiņām, šie bija ar mieru mums izdrukāt divas bezmaksas biļetes uz nākamo reisu, tas gan nebūt nepadara situāciju spožāku - vēl viena nakts lidostā. Un nu vairs galīgi ne Eiropā. Tā kā muļķīgie noteikumi lidostās neatļauj smēķēt un vēl viena bezmiega nakts bez cigaretes dūmiem mums šķita īsta elle, tad nekas cits neatlika kā doties vien ārā - naktī Kenijā. Bet šādam priekam nepieciešama vīza, Āfrika taču. Tagad manu pasi grezno apzīmogota Kenijas vīza, par kuras iegūšanu mums nācās samaksāt vien 10 eiro vienas nakts tranzītam un noklausīties pusstundu garu lekciju par to, ka smēķēšanas vietā mēs labāk varētu visu nakti lūgt Dievu to Kungu. Tātad - divas gaišas eiropietes, pazaudētām bagāžam, samainījušas pēdējos eiro pret Kenijas šiliņiem, dodas ielās un jautā pēc tuvākā bāra. Tā nu mēs tur sēdējās starp āfrikāņiem, kuriem mēs likāmies gana interesants vērošanas objekts, līdz visi šiliņi tika iztērēti par Bacardi un koka kolu. Bet laika arvien tik daudz, tik daudz. Gulēt būtu jauki, bet nedrīkst, iekārtojāmies atpakaļ lidostā, uz aukstas betona grīdas, jo tur tāda ekstra kā krēsli vienkārši nebija gatavas vēl kādas sešas stundas skatīties sienā. Uzradās mums draugi trīs pavisam jauni puiši no Anglijas, kuri savos deviņpadsmit gados devās iekarot Kilimandžaro virsotni labdarības nolūkos, kenijietis, kurš mūs cienāja ar vietējo maizi, un tā nu nakts pagāja jokojoties un spokojoties, puišiem atradās arī lieki džemperi un guļammaisi, riekstiņi un Harijs Poters. Mums - jauni draugi, kuri brauks apciemot Latviju. Arī lidostā strādājošie kenijieši, kurus bijām gatavas nožņaugt vakara sākumā, nu jau bija tādi čomiņi, ka aicināja uz tējām un kafijām, un piedāvājās izvadāt ekskursijā bez maz vai pa visu kontinentu. Galīgi nav viņi tik briesmīgi tie melnādainie āfrikāņi, dažam labam latviešu bāleliņam derētu aizbraukt un pašpikot turienes attieksmi pret dzīvi un lietām. Sistēma gan šiem dīvaina - pašas beigās, pirms iekāpšanas lidmašīnā pasažieriem tiek izdalītas iekāpšanas kartes, zaļas, dzeltenes un sarkanas. Tas nozīmē trīs dažādus reisus. Visi cilvēki tiek sastumti vienā telpā kā zoodārzā un tad atkal jāsēž un jāgaida, jāgaida, jāgaida, kamēr viena tante nobļaujās, ka nu nāk tie kas lido uz vienu konkrētu pilsētu. Ja Tu esi aizsnaudies un visi ar zaļajām kartiņām aizlido, vaino pats sevi, tik vienkārši. Kad pēc visām šīm nogurdinošajām stundām mēs beidzot iekāpāt lidmašīnā, es aizmigu aptuveni pusminūtes laikā, klēpī kaut kādas īram un šis nemaz neatļāvās protestēt. Mūsu lidmašīna pārlidoja pāri Kilimandžaro, nosēdās Zanzibārā - nu dikti slavena kūrortsala Āfrikā, ar baltajām pludmalēm un paradīzes atmosfēru, bet viss ko es no tā redzēju ir āfrikānis, kurš mani modināja jau lielpilsētā Dar es Salaam, jo visi pasažieri jau sen bija izkāpuši. Neticami - mēs esam jau gandrīz klāt. Par bargu naudu tikām pie jau otrās Āfrikas vīzas un spērām pirmos gurdenos soļus valstī, kura izmainīja visu manu dzīvi - Tanzānijā. Tur satikām vīriņu, kurš turēja lapeli ar mūsu abu uzvārdiem, nudien jauka sajūta un nogādāja mūs viesnīcā, lai kaut pāris stundas atgūtos. Es domāju, ka ir divas Āfrikas - viena ir mežonīga daba, savvaļas dzīvnieki un saulriets dzeltenā, sausā zālē un otra ir netīrās pilsētas, nabadzība, slimības un nebeidzama murdoņa. Ir jau arī trešā, ceturtā un piektā, bet tā rupji dalot, lai būtu šādi. No tās otrās mēs iespaidu guvām vien dodoties ar mašīnu cauri pilsētai gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Šokējoši, tik skumji, bet cilvēki tur smaida. Brīžiem ar mašīnu nav iespējams pārvietoties, jo cilvēku straume, kas plūst pa ceļu pretim un mēģina ko pārdot atgādina skudru pūzni. Un tur tik tiešām var nopirkt visu, ko vien jūs spējat iedomāties caur savu mašīnas logu. Mūsu galamērķis bija smalkais viesnīcu rajons, kur tikām pie dušas, siltām pusdienām un pat stundas miega, līdz jau atkal bija jādodas ceļā. Pēdējais lidojums ķēdē Ibiza - London Gatwick - London Heathrow - Kenya Nairobi - Zanzibar - Tanzania Dar es Salaam - Middle of nowhere jeb īsta nekuriene, savvaļa, mūsu pašu discovery channel. Izskatīgs itāļu pilots ar mazu privāto lidmašīnu vairāk kā stundu lidoja pāri mežiem un pļavām, ūdeņiem un uguņiem, līdz mazais, eksotiskais lidaparāts sāka nolaisties klajumā, kur jau varēja novērot divus milzīgus safari džipus, viens stāvēja laukuma vidū, tam apkārt rosījās cilvēki, otrs džips aizrautīgi dzenāja kādu savvaļas dzīvnieku. Ausis man bija aizkritušas, bet acis tik plaši vaļā kā vēl nekad..
p.s. arī bagāža galu beigās atceļoja kopā ar mums
